Pēdējā laikā daudzu mutēs bieži apviļāts vārdu savienojums ir “komunikācijas kļūda”. Tas, sākot ar «Rail Baltica» nedienām, kur visvienkāršākais gan jau būtu bijis kādam pateikt: ”Hei, jā, mēs pārrēķinājāmies – sākām celt visādas tur megabūvēs, cerot, ka Eiropa taču naudu beigu galā tādam projektam tomēr nepažēlos; alojāmies, ziniet!” Bet tā nedarīja – turpināja un turpina meklēt to vienu visvainīgāko.
Tālāk varētu turpināt ar gadījumu, kur “labiem nodomiem” jeb sprāgstvielām uzpildītais Krievijas drons pamanījās nogāzties Latvijas pusē, diezgan ilgu lidinoties pāri vairākām blīvi apdzīvotām vietām. Ja armija, ministrija vai nu kas tur tas pats, pats atbildīgākais, būtu tajā pašā dienā publiski izklāstījis, ko zina, ko ne un kā maz līdz tādai situācijai varējām nonākt, vai nebūtu bijis par kripatiņu, bet tomēr labāk? Škandāliņš un bļaustīšanās sociālajos tīklos gan jau būtu tāpat, jo, būsim godīgi, kad tad tāda nav!? Bet tajā pašā laikā pilsoņiem, kas paši nejūtas kā eksperti pilnīgi visās jomās un arvien gatavi atbildīgajām institūcijām uzticēties, tas varbūt radītu sajūtu, ka situācijās, kad tas būtu tiešām vitāli nepieciešams, viņi saņems tiem vajadzīgo drošības informāciju. Šī iespēja tika palaista garām, jo skaidrojuma vietā saņēmām, teiksim tā, diezgan neveiklu taisnošanos.
Starp citu, atbildīgo personu mēģinājumi spēlēt vairāk tieši uz to publikas daļu, kas potenciāli varētu būtu tā neapmierinātākā jeb bļaustīgākā, mani personīgi kaitina arvien vairāk. Vienkāršas lietas kaut kā mēģina samežģīt, nepatīkamo – noklusēt, bet pārējo – mazliet piepušķot, ignorējot to, ka cilvēki, uz kuriem tas varbūt varētu arī iedarboties, patiesībā jau nemaz neklausās. Covid pandēmija tam bija ļoti spilgts piemērs! Pat visādas “helihopteru naudas“ un atbalsts uzņēmējdarbības jomām, kas ar nodokļu maksāšanu pārlieku neiespringst, īsti nevienu no “alternatīvo faktu“ pasaules valgiem tā arī neatbrīvoja. Drīzāk pretēji – šie ļaudis turpināja gānīties ar dubultu sparu, neaizmirstot priekšā un pakaļā uzsvērt, cik “neizdevusies valsts“ ir Latvija un pēdējā laikā – arī Eiropa, kas savukārt diezgan pamatoti rada bažas, ka dažam labam “Austrumu vēji” galīgi prātiņu izpūtuši…
Ja runājam par pēdējo publiski plaši apspriesto gadījumu – ar difteriju slimā puisīša nāvi, atbildīgajām amatpersonām komunikācijas ziņā ko pārmest grūti. Pilnīgi saprotams, ka ārsti, kuriem, iespējams, arī pašiem bija jānoskatās, kā mokās mirst četrgadīgs puisītis, turklāt no slimības, no kuras pavisam noteikti varēja arī izvairīties, ir skarbi. To gan tā kā nedzird, skaļākās balsis – jau atkal – ir sociālo tīklu aktīvistiem, kas aicina diezgan agresīvi vērsties pret vecākiem, kuri sev vien saprotamu iemeslu dēļ atteikušies vakcinēt savus četrus bērnus. Vai konkrētajā situācijā tas ko mainīs? Nez vai. Jau tagad alternatīvie čatiņi sašutumā uzsprāguši, visā vainojot Latvijas medicīnu, kas, redz, tādu “vienkāršu kaiti” kā difterija nav spējuši izārstēt! Savukārt aicinājumus un atgādinājumus par vakcinācijas nepieciešamību tie paši bļāvēji un alternatīvās pasaules kopēji sasaista ar mītisko ļaunumu «BigPharma», kas uz “tīrasiņu” (pašu forumistu izdomāts termins cilvēkiem, kas nav vakcinējušies) rēķina gribot atkal nopelnīt. Īsāk sakot un manuprāt, tur vairs daudz nekas nav glābjams – šitos nepārliecinās neviens un nekas…
Bet tādēļ vēl jo svarīgāk šķiet runāt un runāt ar tiem, kas arvien dzird un ir spējīgi uzklausīt. Tā nav diskusija tikai par Veselības mācību skolās, uz ko eksperti aicina gadu no gada, bet aicinājums domāt (jo īpaši to darīt politiķiem, citiem par savu lietu atbildīgajiem!) daudz plašāk, konstruktīvāk, tik ļoti nemēģinot vairīties no atbildības, kā dažkārt tomēr notiek. Un, jā, kas svarīgākais, – lai ar savu “slikto komunikāciju“ neaizvainotu tos cilvēkus, kam tomēr vēl nav “viss slikti“ un kas tic, ka Latvijā varam pieņemt labākus lēmumus, varam saprasties un arī dzīvot labāk.
