Jā, mūsu pilsētā, Tukumā, šodien ienāk rozes. Patiesību sakot, tās šeit bijušas vienmēr, taču ne tādiem pulkiem, tādās krāsās un daudzveidībā, tādās aktivitātēs un sakarībās. Jo – ir taču «Rožu svētki», ko uz nebēdu svinēsim gandrīz triju dienu garumā!
Svētku priekos, svinību gaisotnē un ļaužu burzmā jau parasti šis un tas paslīd garām, tāpēc nolēmu šoreiz parunāt par pašām rozēm. Par šiem apbrīnojamajiem augiem, kas mūs priecē (Savvaļā rožu ģintī ir ap 400 sugu, variāciju un kultūrformu!) ar savu daudzveidību (tējhibrīdu rozes, poliantrozes, floribundrozes, krūmrozes, stīgotājrozes, parku rozes, cēlrozes…), krāsu un to nianšu bagātībām, ilgo ziedēšanas laiku (no vasaras sākumā līdz vēlajām salnām).
Rozes cilvēkam kalpojušas ilgi un pašatdevīgi: ir 32 veidu medikamenti, kuros izmantotas rožu ziedlapiņas; rozes zieds gadsimtiem bijis mīlestības simbols; rozes vārds izmantots ģerboņos, dažādu ordeņu un organizāciju, pasākumu un svētku nosaukumos. Glezniecībā, tēlniecībā un citās daiļajās mākslās ar rožu motīvu izmantošanas biežumu var sacensties varbūt vienīgi… sievietes.
Diezin, vai kāds spētu tā – pēkšņi – iedomāties pasauli bez rozēm… Bez skaistākajiem ziediem pilsētas skvēros un piemājas puķu dārziņos. Bez tā sarkanā vai baltā zieda, ko puisis pasniedz savai mīļotajai. Bez jutekliskākajām smaržām, iesprostotām flakoniņos.
Jā, rozes ir ne vien skaistas, bet arī… pašatdevīgas! Tās ļauj mums priecāties un atveldzēt dvēseli, greznoties un meditēt, izpaust sevi un… pelnīt naudu. Ar savu smaržu vasaras novakarēs tās neuzbāzīgi māca mums sabremzēties savā ikdienas vāveres ritenī, apstāties, ieelpot pilnu krūti – jo dzīve ir skaista! Bet, ja gadās sadurt pirkstu uz rozes ērkšķiem, tad vainīga ir… mūsu pašu steiga, neuzmanība, negausība.
Kad «Rožu svētki» beigsies, arī mēs varbūt būsim kaut ko iemācījušies no rozēm. Būsim kļuvuši pašpietiekamāki, pašlepnāki, savās dvēselēs tīrāki un skaistāki. Tieši tam taču svētki domāti!
