Lauku darbi tuvojas noslēgumam. Dienas sarūk, un vakari kļūst aizvien garāki. Taču tas nebūt nenozīmē, ka cilvēki paļausies slinkumam un nekā nedarīšanai.
Rosība no lauka ienāk telpās. Senos laikos to sauca par vakarēšanu. Nu laiki mainījušies, iespējas un veicamie darbiņi ir citi. Beidzot vakaros ir laiks pievērsties žurnāliem, grāmatām – gan daiļliteratūrai, gan papētīt speciālo literatūru par kādiem īpaši interesējošiem jautājumiem. Nu ir laiks apmeklēt kādus kursus, iemācīties nu… kaut vai vienu no svešvalodām. Iespēju un piedāvājumu mums šajā ziņā netrūkst – piedāvāti tiek visdažādākie kursi gan par lielākām, gan mazākām naudiņām, gan dažkārt arī gluži par baltu velti.
Vakaros iedegas gaisma kultūras namu, dažādu sabiedrisko centru, arī skolu logos, kur pulcējas visdažādākās interešu grupas – dejotāji, dziedātāji, teātra spēlētāji, dažādu tautas amatu pratēji, tie, kuri studijā mācas fotografēt, zīmēt, gleznot, folkloristi – seno tautas tradīciju kopēji un vēl daudzās citās jomās. No vienas puses, daudzas tik dārgās dzīves stundas tiek pavadītas mēģinājumos, dažāda veida apmācībās, pasākumos, nereti ieguldīti arī līdzekļi. No otras puses – ir jauki kaut ko iemācīties pašam, sevi pilnveidot un, vēl jaukāk, ja ar to var iepriecināt vēl citus. Un tas nebūt nav viss – ir labi apzināties, ka esi kāda, kaut neliela, kolektīva dalībnieks, jo dzīvē satiktie labie cilvēki pavisam noteikti ir mūsu lielākā bagātība.
Domāju, ka iespējas, kur izpausties, mums ir dotas visai daudz un dažādas. Ja tās izmantosim, nogurums, neapmierinātība, grūtsirdība, īgnums, neiecietība… būs kā ar roku atņemtas, jo šīm negācijām gluži vienkārši nebūs laika, to vietā nāks radošums, gandarījums un prieks par padarīto.