Rituāli vējā

Trešdienas vakara laika ziņās tikām brīdināti par lietu, sniegu, vēju, slidenām ielām un ārkārtas stāvokli uz apledojušajiem ceļiem. Kamēr Tukumā un novadā viss nosacīti mierīgi, ielūkojos latviskās dzīvesziņas gadagrāmatā. Izrādās – šodien tajā ieteikti rituāli vējā! Tātad – ko gan “tā-ā-du” varētu pasākt? Pus pa jokam, protams.

Ik pa laikam pāršķirstot visvisādās “veiksmes skolas”, “vēlmju īstenošanas kursus”, „materiālās labklājības vairošanas nodarbības”, ar kādiem pilns internets un neskaitāmie žurnālīši, nolemju: jāizmēģina! Vismaz kaut kas un vismaz vienreiz. Pirmo noteikumu šajā sakarā centīšos ievērot strikti: vēlēšanos jāformulē ar “Es gribu”, nevis “Man vajag”, jo otrajā variantā Visums iesākumā sagādāšot vajadzību un tikai pēc tam – vēlmes piepildījumu. Piemēram, ja, iekārojusi jaunus zābaciņus, sākšu “man vajag”, tad… vispirms pēkšņi saplīsīs šobrīd valkājamie, un vajadzība pēc jauniem būs klāt! Ja “es gribu”, tad – man tiek gan jauni zābaciņi, gan arī vecie vēl ir labi un valkājami. Tas nu tā – lai katrs lasītājs to uztver, kā grib. Jo es, ja atceramies, sāku ar savām vēlmēm, un šis ir mans rituāls vējā.

Ejot cauri pilsētai – savam visnotaļ jaukajam Tukumam, izmantoju agrā rīta burvību – tukšo ielu dāvāto iespēju runāt skaļi. Es gribu, lai man nekad nav jākaunas ne par vienu no mūsu valsts “100 gudrajām galvām”! Es gribu, lai devīze, kas vienmēr redzama Ministru prezidenta kabinetā pie sienas – viņam aiz muguras, tieši virs galvas – domās un centienos allaž būtu acu priekšā un prātā, kalpotu par galveno kritēriju darbos, kas tautas labā tiek darāmi. Es gribu, lai Temīdai – vismaz Latvijā – kāds noņem acu apsēju! Lai viņa redz, kas, taisnu tiesu spriežot, reizēm tiek likts svaru kausos. (Nemaz nerunājot par gadījumiem, kad lietas līdz tiesai nemaz nenonāk, jo, izrādās, ka tīri labi var iztikt ar “plāksteri”, kas saucas “mēspietāstrādājam”.) Es gribu justies droša par savu dzīvību savā valstī, pilsētā, ielā un pagalmā – lai tad, kad vēršos pēc palīdzības, tuvumā gadās vismaz viens atsaucīgs, saprotošs un palīdzēt gatavs līdzpilsonis! Es gribu iespējami ilgāk būt – vismaz nosacīti – vesela, un lai tad, kad vajadzīga mediķu palīdzība, uz konsultācijām pie speciālista nav jāgaida mēnešiem ilgi; lai samaksa par pakalpojumu ir adekvāta; lai, lasot mūsu avīzi, ik pa laikam nav sāpīgi jākonstatē, ka daudziem jo daudziem šajā dzīvē klājas neskaitāmas reizes sliktāk – dažkārt arī tiem, kas to nebūt nav pelnījuši…

Es gribu būt laimīga! Jūs arī? Tad izejiet vējā, pasakiet to skaļi – visiem vējiem, visām zvaigznēm, vienvienīgajam Mēnesim un bezgalīgajām debesīm. Pēc tam – ejam katrs savās ikdienas gaitās un darbos, gatavi piepildīt viskarstākās vēlmes un pārdrošākos sapņus. Tas tikai iesākumā šķiet neiespējami.