Ikviens, kurš ik dienas kaut uz brīdi ieslēdz televizoru, noteikti būs pamanījis reklāmu, kurā uz braukšanu ”saspārnojušos” krietni sareibušo vīru gādīgā sieviņa ”restartē”… ar pannu. Jāatzīstas: arī man šogad kaut kā tā sanācis, ka vairākkārt pēkšņi ļoti gribējies, lai pie rokas būtu panna…
Kad uzzināju, ka kādā bērnudārza grupiņā uz Pirmsjāņu pasākumu KATRAM bērnam jāierodas ar savu Jāņuzāļu pušķi. Un vecāki, protams, cenšas: apskrien tirgus, puķu galdus un ceļmalas. Kas ar visu šo sarausto Latvijas zaļumu bagātību notiek pēc tam, varam tikai minēt… Bet varbūt būtu pieticis ar vienu lielu, kopīgi veidotu pušķi, kurā katrs bērns pievienotu pa kādai Jāņuzālei, tad kopīgi mācītos vārdā nosaukt vismaz dažas puķītes? Pie viena varētu arī par saudzīgu attieksmi pret Dabu parunāt…
Kad vēroju viesu un apsveicēju pulkus skolu izlaidumos. Un vairāk šoreiz gribas pieminēt puišus – absolventu radus, draugus, futbola vai hokeja komandu biedrus. Tas ir skaisti, ka atceramies apsveikt savējos, taču – vai atceramies, ka šī ir SVĒTKU reize? Un tad varbūt nenāksim sporta tērpos un apavos, ar cepurītēm galvās – gluži kā tikko no velosipēda vai skrituļdēļa nokāpuši? (Starp citu: vai mūsdienās kepons, ja to apgriež ar nadziņu uz aizmuguri, vairs nav galvassega un telpās nav jānoņem?) Bet, varbūt gluži vienkārši – par to nerunā ne mājās, ne skolā, ne sporta klubos, un mūsu jaunieši, neko nezinādami par etiķeti (Varbūt viņu izpratnē „etiķete” ir tikai un vienīgi tas apdrukātais papīrītis, ko ražotāji līmē uz pudelēm un burciņām?), izveidojuši savu ”ielu modi”, un arī vecāki izrādījušies vai nu tikpat nezinoši, vai bezspēcīgi, bez savām prasībām, bez autoritātes. Un tad var gadīties, ka ”restartu ar pannu” jaunietis saņem, izejot lielajā dzīvē, kad, jaunu darbinieku izvēloties, darba devējs priekšroku dod tam, kurš kaut ko saprot no labām manierēm…
Jā, un pēdējais (patiesībā – pats pirmais šopavasar…) gadījums, kad gribējās ”sniegties pēc pannas”, bija vilcienā – redzot, kā gandrīz 90% pasažieru, ieņēmuši vietas, tūdaļ tvēra savus mobilos telefonus. Īstajai tā brīža dzīvei, pasaulei un pavasarim viņi bija zuduši! Ieurbušies savos mazajos, zilajos ekrāniņos, viņi neredzēja ne ievu ziedēšanu, ne stirniņas Ķemeru mežā, ne saulrietus, – par līdzcilvēkiem nemaz nerunājot…
Tie ir tikai atsevišķi gadījumi, kad iedomājos par ”restartu ar pannu”. Iespējams, ka šādas izjūtas savulaik ir pārņēmušas ne vienu vien. Varbūt patiešām – iepirkt pannas?! Jautājums tikai – kādas: mazas un ērtas, vienmēr līdzi paņemamas, vai arī – pamatīgas un smagas, lai dažs labs tā pa īstam atjēdzas un beidzot sāk dzīvot pa īstam?
Jā, man arī ir vēlēšanās paņemt pannu. Sevišķi tracina skaļās sarunas pa mobilo telefonu sabiedriskās vietās. Es nevēlos zināt man svešu cilvēku dzīves stāstus, viņu problēmas.
tad neklausies un vēro stirniņas “Kemeru mežā
Es gan priecājos un esmu ļoti gandarīta, ka bērnudārzos rīko dažādus pasākumus un ierāda mūsu bērniem latviskas tradīcijas. Ne jau visi vecāki to dara mājās.
Un vispār! Marijas kundze, vai labāk nedarīt neko, tik raudzīties pa vilciena logu……
viens no retajies (varbūt ka arī nē) kurš neko no teiktā nav sapratris un skaļi pasaka … žēl, bet tādi veidojās arvien vairāk …
Un ko lai darām Dziesmu svētkos. Vai liksim galvā plastmasas vainadziņu
Uzminiet gan Marijas kundze, kur palika ziedu pušķi?!
Patiesi vārdi – diemžēl tā ir realitāte mūsdienās… lielākā daļa jauniešu dzīvo virtuālājā pasaulē, kam viņiem etiķete (kur, nu!), pat elementāra pieklājība tur nav vajadzīga. Nekas nav pa īstam. Komplektā ar smadzeņu skalošanu, ka viss ir atļauts, ka viss ir normāli,ko gribu – to daru, ir tikai tiesības, nav pienākumu. 21. gadsimts, vienvārdsakot:)
Nu nav jau tik slikti ar jauniešiem.visos laikos ir bijuši savas
baltàs “avis”, bet kopumà ir ok. Un varbút vainígi esam paši-21gs.
skrienam un skrienam,savus bérnus dažkàrt neredzam?…
kas nu marija par kundzi- kalpu slaka…
un komentāri arī, lielāka daļa, nu tādi-sekli.
Paldies Marijas kundzei par sāpīgas tēmas aktualizēšanu. Ar to etiķeti mums visiem klibo diezgan pamatīgi.
Vēl viens paldies Marijas kundzei!
Tie irozinētāji paši neko labu nav ne redzējuši, ne dzirdējuši, ne mācīti. Katrā ziņā, ģimenē par šādām lietām nav runāts, bet tad kad par to runāja skolā, nebija vēlēšanās klausīties!
Sabiedriskā vietā skaļi sarunāties pa mobilo telefonu ir nosodāma lieta, jo neviens nevēlas iedziļināties otra cilvēka privātā dzīvē.
Cien. Marijas kundze, ko Jūsprāt vilcienā vajadzētu darīt tiem, kuri katru darba dienu 3 h pavada vilcienā?
Darīt to, ko darīja, kad nebija mobilo telefonu. Ja nopietni, skaļi runāt nu gan nevajadzētu. Vajadzētu padomāt par pārējiem pasažieriem, kuri arī ir nostrādājušies, un vēlas baudīt klusumu.
Esmu pārdevēja un cik bieži pircēji man liek pagaidit jo viņiem iezvanījies mobilais telefons! Un tie pārsvarā nav jaunieši! Nu gribas gan to pannu kādreiz pavicināt!
Kas Tev ,Marija, trūkst?
Viena no vecu ļaužu raksturīgām iezīmēm ir jaunās paaudzes gānīšana: kad mēs augām ,tad gan tā nebija.
Agrāk vecīši šausminājās par garajiem matiem un ”The Beatles” mūziku,tagad vecīši šausminās par virtuālo pasauli.
Nu gan samaukts viss kopā- kultūras normas un etiķete, virtualā paaudze, Jāņu zāles, skaļās telefona sarunas, darba tirgus un kaut kāds Restarts…Ar pannu!
Tā ir- kam nav savas dzīves- tas redz citu dzīves….- tas cilvēks redz, ko dara pirmsskolā, kādi izskatās jaunieši izlaidumā, ko dara cilvēki vilcienā…Ak, Dievs- vai tiešām nav savu domu, savas dzīves?????
Un piekasīties var par jebko un jebkur- tas ir tikai atkarīgs no cilvēka
Runāt var par visu negatīvi, bet vai Jūs zināt kāpēc tas tā notika vai izskatījās- jūs tikai izmetat šeit savas domas, bet iemeslus nezināt- ne jums vērtēt un ne jums sodīt….
Žetons bērndārznieka mammai! Marij, jums tiešām acī laikam kāds spoģuļa gabaliņš, kā tai pasakā par pasaules ļaunumu, iebiris. Nu nekur un un nekā labo neredzat. Viss slikti un visi slikti. Un fonā – jūs vienīgā viedā un gudrā…Ak, lai Dievs mūs no lepnības atpestī, vai ne?
dažas muļķīgi datorgalvas vēl šito ņems par pilnu un iegāzīs kādam trollim galvā mērot …
labu zāli ņem….ilgi nelaiž vaļā:DD