Redzot netaisnību, svarīgi nepievērt acis!

Ko pārmest esošajai valdībai, visticamāk, var un vajag atliektiem galiem. Tajā pašā laikā – visu cieņu – spītējot vēl nekad iepriekš nepieredzētām krīzēm, tai, nu jau droši varam teikt, izdevies nostrādāt pilnu ciklu, kas ir absolūti neierasta parādība Latvijas politikā.

Kritiķi, īpaši jau tie, kas iesaistījušies priekšvēlēšanu cīņā (Ja ne gluži par deputāta vietām, tad vismaz par valsts budžeta finansējumu savai jaunveidotajai vai, biežāk, vienkārši pārdēvētajai sīkpartijai), protams, to nekādā gadījumā neatzīs un turpinās skandēt savu “esam pret «Kariņa-Levita» režīmu”, lai arī ko tas īsti katram nozīmētu. Tik nav lieki atcerēties, ka īstenā “režīmā” – tādā, kurā Latvija tomēr nodzīvojusi savus 50 gadus, nez vai tik daudz un reizēm pilnīgi absurdā formā kāds no mūsdienu feisbuka varoņiem un ”tautas glābējiem” maz varētu izpausties. Personīgi, protams, to neesmu piedzīvojusi, tomēr nav pamata neticēt, ka padomju pilsonim analizēt politiskos procesus valstī un, nedod dievs, tos vēl arī kritizēt, nu nemaz un ne mazdrusciņ nebija iespējams. Tādēļ šis salīdzinājums – par režīmu – vismaz man šķiet tā kā nedaudz neveikls, ja pat ne apzināti divkosīgs.

Vēl par ko, neskaitot pieminēto valdības spēju izturēt, lepojos? Lepojos, ka valstiskā līmenī esam spējuši būt tik vienoti – atbalstām Ukrainu tās cīņa un nosodām Krieviju. Pie citas valdības formācijas jeb sastāva, atkal jau analizējot priekšvēlēšanu retoriku, nav nekādas pārliecības, ka tieši tā tas arī būtu. Ir taču mums Eiropā arī tāda Ungārija, kas acīmredzot cer uz gabaliņu Karpatu, Serbija, kas it kā gribētu būt eiropeiska, bet sirdī – pārāk aizvainota, lai tagad savā īpatnajā manierē nemēģinātu “riebt“ NATO, izkarot karogus Krievijas atbalstam. Un galu galā ir arī Vācija, kas, visticamāk, ekonomisku interešu vārdā brīžiem sūta pavisam pretrunīgus signālus. Ar to es gribēju teikt, – Latvijas gadījumā taču arī valdībā varēja būt tādi pamīkstāki, jo, nez, krievu mums daudz, daudz izdevīgu ekonomisko saišu, sak, nav arī ko ar tiešajiem kaimiņiem ko lieki ecēties u.tml… Tomēr tā nenotika, un acis uz tik ārkārtēji netaisnīgu un necilvēcisku Krievijas rīcību Ukrainā nepievērām! Un pat ja kaut kur kaut kā nopirkti vai tāpat – no brīva prāta – nojukuši troļļi mēģina arī Latvijas publikai iebarot savu alternatīvo realitāti, prieks, ka vismaz valstiskā līmenī šis attieksmes jautājums pret notiekošo ir viennozīmīgs.

Gribētos domāt, ka tas ir arī tādēļ, ka mēs – tie, kas pilnā mērā izbaudījuši Molotova-Rībentropa pakta sekas – pārlieku labi apzināmies, ko nozīmē, kad pārējā pasaule, pat skaidri redzot varas darbus, ”kautri piever acis“…