Redzēt un… piedzīvot

Ir tik labi, ka dzīve, pasaule, cilvēki – jā, jā, pat laika apstākļi! – mums reizēm atgādina, ka "redzēt" un "piedzīvot" nav viens un tas pats. Redzot, līdz kādiem neierastiem augstumiem aiz loga pakāpies termometra stabiņš, mēs vēl asāk izjūtam to, ko piedzīvojam…

Cilvēku pūlī, redzot, kā viens pēkšņi kļūst bāls un laižas slīpi, pēkšņi iešaujas prātā: ak, Dievs! Es taču vairs neatceros, kāda ir stabilā sānu guļa! Šoferu kursos gan mācīja, bet… tas bija tik sen… Un šis ir pirmais gadījums, kad jāpapūlas atsvaidzināt atmiņu.
Lielveikala burzmas nogurdinātā kasiere, pārcilājot preces un izsitot čekiņus, pamana rindā stāvošu ģībstošu grūtnieci, un, zinot, ka ar gaisa atsvaidzināšanas iekārtām nodrošinātas ir tikai kasieres un veikalā jau nu nav tā vieta, kur cilvēkam būtu iespēja uz mirklīti piesēst, žigli… izbrīvē vietiņu sev blakus – lai topošā māmiņa var atgūties vismaz tiktāl, ka spēj iziet no veikala.
Tuvējā veikaliņā izpirkuši visas ūdenspistoles, sētā puišeļi "šaudās" uz nebēdu! Un man, pieaugušam cilvēkam, pēkšņi gribas patrāpīties tieši tai baltajai strūklai ceļā. Nieks par slapjām drēbēm un par pilošiem matiem! Bet… nekā. Bērni pagriež košo "superieroču" stobrus uz citu pusi, un man jāsaprot: no šīs spēlītes esmu izslēgta! Par lielu un par nopietnu atzīta. Man jāiztiek ar to niecīgo valgmi, kas uz mazu brītiņu jūtama, paceļamies no slapjā asfalta.
Paziņa, kas nekad nav bijusi īpaši sirsnīga draudzene, pēkšņi piezvana, lai uzaicinātu aizbraukt līdz jūriņai – izpeldēties tā romantiski, tumsā… Vienai neesot īpaši omulīgi… Un tad ir tik bezgala jauki, kad jūti: tevi atceras, par tevi kāds padomājis!
Karstumu nevaram ignorēt. Karstumam nevaram spītēt. Karstumu piedzīvojam – gan priecājoties, gan samierinoties… Tieši tāpat ir un mūžam būs arī ar daudzām citām lietām! Ar rudens lietiem un ziemas puteņiem. Ar ogu un sēņu laiku. Ar Dziesmu svētkiem un Ziemassvētkiem. Piedzīvotais vienmēr ir daudzkārt interesantāks, svarīgāks un vērtīgāks nekā tikai redzētais. Piedzīvojumu vasara turpinās!