Pagājušajā nedēļā Valsts kontrole publiskoja vienu no kārtējām revīzijām, kurā izpētīts, vai bērnam ar uzvedības problēmām vai to iestāšanās risku un viņa ģimenei ir iespēja saņemt nepieciešamo atbalstu. Secinājumi pavisam neglaimojoši, jo, kā izrādās, – palīdzība un atbalsts vairāk ir “uz papīra“, ne realitātē. Nu ir tur programmas, datu bāzes, arī pa kādam speciālistam, taču atbalsts pašvaldībās kopumā nav pārlieku mērķēts un nebūt ne tādā apjomā, kā tas būtu nepieciešams. Un, kad problēma samilzusi jau tādos apmēros, ka bērna uzvedība rada reālu kaitējumu… citu īpašumam, citiem cilvēkiem, nu tad ir…sods.
Interesanti, ka šis ziņojums nāca teju vienlaikus ar likuma grozījumiem, kas paredzēja, ka skolām būtu iespēja uz laiku izslēgt no mācību iestādes tos bērnus, kas kādā brīdī ir bijuši emocionāli un fiziski vardarbīgi pret citām personām. Paši autori taisnojās, kas “izslēgt” gan nav pareizais apzīmējums, jo gribējuši taču tikai, lai bērnam vai jaunietim ir motivācija un iespējas saņemt palīdzību!… Šim variantam bija arī gana plašs atbalstītāju loks, ieskaitot Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrību, tāpat arī sabiedrības vairuma viedoklis bija itin vēlīgs, vismaz tiktāl, cik varēja secināt no reakcijām sociālajos tīkos. Taču grozījumi līdz galīgai uzvarai tā arī netika, un, galvenokārt, pateicoties gana plašiem nevalstisko organizāciju protestiem, to skaitā tādu organizāciju, kurās apvienojušies, piemēram, bērnu psihologi un citi šīs jomas speciālisti. Tāpat Valsts prezidents Egīls Levits norādīja, ka šādas visai strīdīgas normas būtu no likuma tomēr izslēdzamas, un autori arī… piekāpās.
Bet varētu taču jautāt: ko tur daudz kādam būtu iebilst? Vai mazums dzirdēts un arī piedzīvots, kāda tā jaunā paaudze tagad “neaudzināta”? Netrūkst arī pētījumu, ka Latvijas skolā vardarbībā ir tiešām nepieņemami augstā līmenī. Kādēļ tad beidzot nerīkoties drastiski? Vai nav labāk ko darīt, ne tikai gausties? Un te nu atkal atgriežamies pie Valsts kontroles atzinuma, kas tik ļoti papildina arī ekspertu iebildumus – to palīdzību jau bērns, pat ja tiks palūgts skolā kādu brīdi nerādīties, tādu kvalitatīvu jau, visticamāk, tā arī nesaņems. Rezultātā, vai viņš skolā vēlāk atgriezīsies mazāk vardarbīgs? Vai tomēr ticamāks variants apgalvojamā, ka tā vien tāda problēmas paslaucīšana zem paklājiņa, kas ne tikai neko nerisina, bet padara to arvien lielāku un netveramāku. Un varētu jau domāt, ka, nez, tā jau tikai kādas atsevišķas ģimenes, kur tādam problēmbērnam, gadījies izaugt pašas atbildība. Taču patiesībā – ja ne uzreiz, tad ar laiku – tā noteikti ir visas sabiedrības problēma. Tādēļ tik būtiski to risināt pēc iespējas laicīgāk un, svarīgākais, kvalitatīvi, nevis tikai uz papīra. Jo, “neviens bērns nepiedzimst slikts,” atgādina speciālisti un arī Valsts kontroles revīzijas departamenta vadītāja Maija Āboliņa.
Iedeva mērkaķiem demokrātiju, kas to sajauca ar visatļautību. Un tas aiziet jau paaudzēs. Problēmas sakne.
Jā neviens nepiedzimst slikts, tikai ko darīt ja bērns piedzimis jau ģimenē, kurā ir gan vardarbība, gan visatļautība, utt. Viņš tāds atnāk uz sklu, ko darīrt skolotājiem un ko darīt tiem bērniem, kuri tādi nav?
Skolotājam ( klases audzinātājai savu pienākumu ietvaros ) viss tas jādara zināmu attiecīgām iestādēm un vecākiem, nedrīkst ciest citi bērni !!