Kaut no ezoterikas viedokļa, domu fokusēšana uz kaut ko negatīvu ir visai kaitīgs ieradums, gribot negribot, un, domājams, ne tikai manā prātā, reizēm tiek izspēlētas dažādas iespējamas un arī it kā neiespējamas šausmu ainiņas. Šajā gadījumā tas pat nav izvēlētās literatūras vai kino seansa loģiskais blakusprodukts, bet gan tāds kā psiholoģiskais treniņš no sērijas – kā būtu, ja būtu…Ko darītu, ja acu priekšā notiktu avārija un būtu cietušie – vai prastu palīdzēt? Kā būtu, ja tumšā ielā kāds uzbruktu – vai spētu pretoties? Un, ja nu sāktos karš?…
Šī brīža situācijā, kad pavisam reāla kara darbība iet vaļā praktiski tepat ”aiz stūra”, domas par to, ko darītu, ja Latvijā izveidotos līdzīga situācija, kā šobrīd Ukrainā, īsti vairs nav liekamas nereālo fantāziju plauktiņā. Arī savstarpējās sarunās notiek viedokļu apmaiņa un iespējamo rīcības plānu izsvēršana, piemēram, par to, vai kara gadījumā ņemt ģimeni padusē un mukt prom, vai tomēr censties iesaistīties, aizstāvēt savas mājas, savu valsti.
Par sevi varu teikt, ka bezbērnu periodā, iespējams, būtu bijusi gana kareivīgi noskaņota, pat ja lielas jēgas reālajā situācijā no manis, protams, nebūtu. Taču šobrīd… šobrīd vairs tik viennozīmīgas atbildes un pārliecības par to, ka zemes pleķītis ir kāda un, jo īpaši, man tuvo, mīļo cilvēku asiņu vērts, īsti nav, kaut Latviju saucu un arī turpmāk gribu saukt par savām vienīgajām mājām…
Un kad šādi padomājam, tad arī pavisam citādi 11. novembrī Brāļu kapos, citās piemiņas vietās, pie savām mājām, uz palodzēm noliekam svecītes un pieminam kritušos karavīrus. Tieši viņu drosmes, izvēles un upurētās dzīvības dēļ toreiz, 1919. gadā, mēs vispār varam un drīkstam domāt par to, kā aizstāvēt, kā nākotnei saglabāt savu valsti un tautu. Diez vai bez tolaik jauno puišu drosmes, stājoties pretī Bermonta armijai, maz būtu bijuši tie daži, bet nācijas veidošanās procesos tik nozīmīgie gadi, kuru dēļ pat pēc okupācijas pusgadsimta garumā, varam jau drīzumā svinēt savas valsts 96. dzimšanas dienu…
Ko ar savu valsti darīt tālāk – pašu izvēle, bet puišiem – tiem, kas jau sen kā aiz mākoņa maliņas, – paldies!