Pēc kādas skolas jubilejas izskanējusī replika – cik prasts bijis preses fotogrāfs, kas nodeldētos džinsos grozījies visiem pa priekšu, redakcijas kolēģu vidū sacēla īstu emociju vētru, kura vērpās ap vienu neatbildētu jautājumu – kā tad īsti jāģērbjas žurnālistam, dodoties uz saviesīgu pasākumu…?
Problēma tā – kas vieniem svētki, citiem darbs un dažkārt ne tas tīrākais; tādam fotogrāfam reizēm uz ceļiem jārāpo un varbūt no kūts taisnā ceļā uz balli jādodas! Vai tiešām uzvalks allaž pa rokai jātur?? – apmēram tāds bija vīrieškārtas kolēģu uzstādījums, kam dāmas pielika nesaudzīgu punktu: vīrietis bez uzvalka svētkos nav vīrietis! Arī žurnālistam jāņem vērā, kurp viņš dodas un, ja vajag, jā, – ar uzvalku padusē! Tomēr dāmām šis jautājums vēl sāpīgāks – lai ballē nesajustos kā lauku peles starp Rīgas radiem, viņām vajag SAPOSTIES – frizūru, nagus, fasādi uzriktēt un tādā garā. Bet, ja no kūts uz balli jāskrien, kā tas dažkārt arī gadās, tad atliek vien ļoti, ļoti pievērsties darbam un norīt savu neiederības sajūtu.
Par pēdējo arī padomāju, apcerot, kāpēc gan tik ļoti satraucamies par citu domām…? Nesen kāda projekta prezentācijā varēju salīdzināt dažādus runātājus – arheologs Juris Urtāns ar savu veldrē gūlušo bārzdu un divu kreklu kārtām paņēma auditoriju tāāā, ka saņēma kvēlus aplausus, bet viņa kolēģis, kam bija ne vien uzvalks, bet pat frizūra(!) – tik grūti stostīja sakāmo, ka publikai nācās piepalīdzēt… Tad jautājums par kādām vērtībām diskutējam – par to, kāds izskaties vai kāds cilvēks esi? Taču uz šo jautājumu man labi atbildēja ģimenes draugi: "Ja esi personība, ko visi tāpat apbrīno, vari neuztraukties par izskatu, bet, ja esi NEKAS, tad labāk neizlekt – seko modei un lietām, kas citiem nozīmīgas." Jo patiesībā nav runa par skaistumu, bet noteiktas sociālas grupas tradīciju un vērtību respektēšanu ar vienu vienīgu mērķi – netikt atstumtiem (jo būt saprastiem un mīlētiem, kā apgalvo psihologi, esot viens no svarīgākajiem cilvēka kā sabiedriskas būtnes instinktiem). Tik vienkārši un reizē sarežģīti…
ļoti labi uzrakstīts, tā arī ir
baigi leca acīs tie džinsi tas arī viss
Ta ir Latvija, pie mums Anglija skataas vispirms kas cilvekam ieksa, ja a te ir iista briviba – staiga ka juties ertak:)
Nu ja, skaistums takš nāk no iekšām
kā teica kāds mans sen neredzēts draugs.
UK vel neko, tur cilvēki dažādi ģerbjas.Bet reiz biju amerikā, tur tauta vispār uz šito neiespringst. Ja biznesmenis – tad pieci vienādi uzvalki, ja mājsaimniece – pieci līdzīgi t-krekli.
Mazpilsētas preses fotogrāfu vispār pa kilometru var atpazīt – viņš kā piedzimst, tā viņam pūriņā – fotoaparāts un trīs pāri džinsu, ar tiem tad viņš visu dzīvi savu personību i pauž.