Pirms gadiem desmit vai vairāk intervēju vienu sātanistu – azartisku puisi, kam patika krogos uzsist asintiņu. Vai nu atpazinis, vai ne, šodien viņš man smēķi prasīja, bet nu baigi savecējis izskatījās. Varētu jau vaicāt, vai ellē uguns aptrūcies, tomēr kaut kā zīmīgi – zilpelēkā rītā zilpelēka seja mazliet cilvēcības, mazliet aizmirstības prasa, bet – pareizie jau nesmēķē… Pareizie no rīta uz darbu dodas un… Vakarā iemieg ar bažām par rītdienu, jo laiks tāds, ka pīšļi pa zemi staigā un uguns vai kā cita pietrūkst, lai visus pieminētu – tā svecītes ceļo no Lāčplēšiem līdz varbūt Krājbankas durvīm un mieru nemiers apēd. Katrā laikā bijuši nākotnes izaicinājumi, bet mums zināmajā vēsturē, kad vēl tik globāli? Padomājiet, kam pievēršam uzmanību un kas ir prioritātes, kam būtu jāpievērš uzmanība? Vai vairāk domājam par piemērotāko TV filmu paketi, Ziemassvētku atlaidēm vai ziņām, kas jau nogurdinājušas – kārtējā avārija, kārtējie plūdi, kārtējā zemestrīce, kārtējā sērga; vardes izmirst, bites izmirst, gliemeži izmirst… Ozona slānis rūk, siltumnīcas efektu vairs neapturēt, jo esam par nabagu jaunām tehnoloģijām utt… Būtībā tās ziņas, kas nepriecē, var iedalīt divās grupās – vienas saistītas ar izmaiņām dabā, otras – haosu, kas plosa sabiedrību. Kad Dievs grib sodīt, tas atņem cilvēkam prātu – iespējams, tikai šādi var izskaidrot nevērību pret ekoloģiskajām problēmām situācijā, kad pavisam nedaudz atlicis, lai runātu arī par cilvēces izmiršanu, un visaptverošu negausību, ko kultivē patērētāju sabiedrība, arī mūsējā tai skaitā. Saspiesto galvu lielvaras šādā brīdī nevis likvidē masu iznīcināšanas ieročus, bet uzstāda aizsargsistēmas; nevis maina prioritātes, bet šūpo citas tautiņas (kaut vai rosinot otru valsts valodu), lai vēl kā izsistu labumu sev un savējiem. Kāds būtu verdikts tik morāli izkurtējušai sabiedrībai? Drīz i sātana kalpiem nevajadzēs uguni lūgt…
