21. gadsimta cilvēks varētu uzskatīt, ka vārda “precēties” izcelsmē ir pārāk maz romantikas. Valodnieki norāda, ka vārdiem “precēt” un “pirkt” esot kopīga cilme un abi sākotnēji nozīmējuši kaut kā aizvešanu – pirmajā gadījumā aizvedamā bija nākamā sieva, bet otrajā gadījumā – kāda materiāla lieta. Apstiprinājumu šim pieņēmumam var atrast lietuviešu valodā: vārds “vesti” nozīmē “vest, precēt”, bet “vestuves” – “kāzas”. Nez, kas mūsu senčiem nepatika vārdā “vedības”, to sastindzinot vien par etnogrāfisku zīmi un aizstājot ar vārdu “kāzas”, kas aizgūts no lībiešu valodas? Valodnieks Jānis Endzelīns to izskaidro ar vienmēr aktuālo švaukstismu – aizgūtais vārds esot licies smalkāks par mantoto. Vārdnīcā gan var lasīt, ka kādā noteiktā apgabalā vedības esot arī dzīres pēc mēslu vešanas talkas. Tik prozaiskas un specifiski smaržojošas nozīmes klatesamība tiešām varēja atbaidīt no šī vārda lietošanas tāda brīnišķīga rituāla apzīmēšanai kā laulību ceremonija.
Ja kādam (īpaši sieviešu tiesību aizstāvim, kam izplatīt patriarhāta idejas liekas zaimojoši) vārds “precēties” liekas par prastu, tad var izmantot ausīm labskanīgo “laulāties”, kas gan arī aizgūts no lībiešu valodas, toties nav saistīts ne ar vešanu, ne pirkšanu, ne pārdošanu, bet gan ar dziedāšanu. (Gandrīz vai liekas, ka somugri, lībiešu senči, sirds dziļumos bijuši daudz poētiskāk noskaņoti nekā mūsējie – indoeiropieši.) Tiesa, gredzenu mīšanai pie grila vai mežā zem priedes šis vārds nederēs, tas prasās pēc svinīgas ceremonijas un sakrālas celtnes.
Tukuma precību spēlēs, kā jau rotaļā, kuras galvenais uzdevums ir ļauties priekam, jaunas ģimenes veidošanas rituāls netiks stingri ievērots. Kāds varbūt brīnīsies, ka pēc kāzu dzīrēm Pauzeru pļavā svētdiena būs veltīta “Saderēšanai” – sak, ko tad tur vairs derēt jeb kaulēties par abpusēji izdevīgiem noteikumiem, ja putniņi jau apgredzenoti un mīlas būrītī?! Ne jau par derībām tiek runāts, bet par prasmi saderēt, saprasties, piekāpties, kas jāsāk mācīties pēc kāzām – jāmācās iemīlēt to pasvešo būtni bez meikapa, kas guļ gultā blakus.
Lai sakārtotu priekšstatu par seno ģimenes veidošanas rituālu, atgādināšu, ka tajā bija vismaz trīs būtiskākie posmi: precības (tautieša sūtņi bildina meitu); derības (tiek vētīts meitas pūrs un puiša īpašumi, mūsdienu laulību līguma noslēgšanas ekvivalents) un vedības (sievu aizved uz jaunajām mājām). Ja precību spēles notiktu pirms dažiem gadsimtiem, tad svētku rīkotāji varētu nopelnīt arī pērienu, jo svētdienā bija aizliegts rīkot vedību viesības. Bieži vien līgava uz puiša mājām tika aizvesta jau pēc derībām un kopdzīve tika uzsākta jau pirms vedībām. Pret to iebilda tikumīgi noskaņoti pilsoņi: “Tas nejauks ieradums sāka zust, kas diemžēl vēl tagadin citās draudzēs iraid, proti, ka to brūtgānu pēc precībām pie brūtes ved mājās jeb to brūti pie brūtgāna.” (No ticējumu pūra, pierakstīts 1844. gadā.) Mūsu novadnieks, šī gada jubilārs Ansis Lerhis-Puškaitis pierakstījis šādu ticējumu, kur savijušās kristīgās un pagāniskās tradīcijas: “Ja brūtes pāris, rādīties braucot, satiek tukšus ratus vien, tad drīzi vienam no viņiem jāmirst.” Tā kā pašvadošie automobiļi mūsu pusē maz izplatīti un cilvēku solās svētkos būt ka biezs, tad šis ticējums der vien nervu pakutināšanai, kas reizēm dod veselīgu adrenalīna devu.
Ko darīt, ja vilkme uz precībām ir, bet pārinieka nav? Kā dzied Andris Bērziņš, “arī viens var skaitīt zvaigznes”. Ir gadījumi, kad cilvēki apprecas paši ar sevi, jo labāka partnera, ar ko parunāt, nav atraduši. Ja pašam ar sevi mazliet garlaicīgi, tad jāiet sabiedrībā, un šī svētkos dzirkstošā nedēļas nogale ir tieši tam piemērota.
“Es to daudzi nebēdāju,
Kad man puiši neprecēja:
Sēdu kuiļam mugurā,
Jāju pate precībās.”