Vēlētāji citās Eiropas Savienības valstīs ir bijuši noskaņoti daudz azartiskāk nekā Latvijā, jo, kā izrādās, abi lielākie politiskie spēki Eiropas Parlamentā – labēji centriskā Eiropas Tautas partija un kreisi centriskie sociālisti un demokrāti – vēlēšanās cietuši zaudējumus, neiegūstot vairākuma nodrošināšanai tik ļoti nepieciešamos mandātus. Latvijas vēlētāji, mazliet padraiskuļojušies pašu mājās – Saeimas vēlēšanās –, šoreiz balsojuši pragmatiski un ieturēti, atzīstot jau zināmas vērtības (“Jauno Vienotību” ar Valdi Dombrovski priekšgalā). Iespējams, ka lielākie draiskuļi bija starp tiem 66%, kas savu balsi paturēja pie sevis un Eiropas Parlamenta vēlēšanās nepiedalījās.
“Jaunā Vienotība” programmā cita starpā, tāpat kā 2014. gadā, apsolījusi, ka ar ES atbalstu tiks sekmēta Latvijas iedzīvotāju reemigrācija (iepriekšējā Eiropas Parlamenta darbības laikā reemigrācija Latvijā gan palielinājās, bet arī migrācija neapsīka). Atkal, tāpat kā 2014. gadā, tiek solīts mazināt nevienlīdzību (iepriekš šī cīņa nav bijusi īpaši veiksmīga, jo 2017. gadā Džini koeficients, ar ko tiek mērīts ienākumu nevienādais sadalījums, Latvijā ir bijis trešais augstākais ES). Jācer, ka solījumi kritīs makā, jo “Jaunā Vienotība”, kā rakstīts programmā, protot atšķirt “tukšu populismu no lietišķas nākotnes vīzijas”.
Pārsteidz tas, cik saprotoši publiskajā vidē tika uztvertas ķibeles, kas pavadīja vēlēšanu norisi. Iepriekšējā balsošanā tehnisku iemeslu dēļ kādu laiku nebija iespējams nobalsot jebkurā iecirknī, kā tika piedāvāts. Daļa vēlētāju neesot saņēmuši vēstules ar informāciju par savu iecirkni. Edvards Smiltēns, Latvijas Reģionu apvienības līderis, apgalvo, ka šo vēlēšanas sistēmas problēmu dēļ zaudēti ap 5% no vēlētāju skaita. Iespējams, ka cipars ir sabiezināts zaudējuma rūgtuma dēļ, bet nav jau noliedzams, ka šo nepilnību dēļ noteikts skaits potenciālo balsotāju vēlēšanās nepiedalījās. Vai tad Latvija ir tik bagāta, lai varētu svaidīties ar dažiem desmitiem, simtiem vai pat tūkstošiem balsu!? Kāpēc pret šīm organizatoriskajām kļūmēm (plus vēs informācijas priekšlaicīga noplūde) publiskajā telpā attieksme ir tik mātišķi iecietīga (sak, visiem jau var gadīties)?
Iespējams, ka varas pārstāvji jūtas līdzvainīgi šo nekārtību radīšanā. Varbūt tomēr nevajadzēja nomainīt ilggadējo Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāju Arni Cimdaru tieši pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām? Tad, kad deputāti šā gada pavasarī no A. Cimdara steidzīgi atbrīvojās, deputāts Daniels Pavļuts viņam pārmeta vēlmes trūkumu ieviest dažādus jauninājumus. Kristīnei Bērziņai, A. Cimdara amata pēctecei, vēlēšanas uzlabot sistēmu bija, bet pietrūka laika izmaiņu testēšanai. Stājoties amatā, K. Bērziņa teica: “Pirmais darbs ir novadīt labi, pareizi, godīgi Eiropas Parlamenta vēlēšanas.” Mūžīgais jautājums – ko darīt ar pirmajiem kucēniem?