Pietrūka stāstu… un arī zināšanu

Mēs – žurnālisti, gluži tāpat kā skolotāji, tūrisma gidi, reklāmas un mārketinga cilvēki, par mazu un vidēja vecuma bērnu vecākiem pat nerunājot, ļoti labi zinām, cik svarīgs ir kādas vietas un lietas stāsts. Bieži, ja ne teju vienmēr, tieši tas pievērš mūsu uzmanību, veido priekšstatu, atmiņas, sajūtas, viedokļus un galu galā arī izpratni par notiekošo. Tieši stāsts var uzburt ko nebijušu – pat no nekā teju vai visu. Bet gluži tāpat kā stāstu, tā arī ar tiem saistītu priekšzināšanu trūkums var radīt labākajā gadījumā vienaldzību, bet sliktākajā – gan vilšanos, gan līdz agresijai nokaitētu neizpratni. Tieši tas, manuprāt, lielā mērā noticis ar Parīzes Olimpiādes atklāšanas svētkiem.

Nezinu, vai tas organizatoru vainas, vai arī mūsu pašu komentētāju nezināšanas dēļ, bet daudzas lietas palika neizstāstītas, un domāju, tieši tāpēc arī nesaprastas…

Uzreiz gan atzīšos, ka ļoti novērtēju Parīzes svētku režisoru darbu – gan to, ka viss tika organizēts tik plašā teritorijā; ka bija tik daudz kā oriģināla, vēl nebijuša un, kā man šķiet, tai pašā laikā – franču kultūrai, Parīzei tik raksturīga!

Skaidrs, ka daudz ko izbojāja lietus. Tieši lietus bija vainojams tajā, ka daži skatu punkti bija tikai vien dažus mirkļus ieraugāmi, bet citi un, iespējams, kādam mazāk patīkami un pat samērā tukši nesaprotamā kārtā bija teju bezgala gari… Tas tāpēc, ka šis pasākums (arī jau, iespējams, pirmo reizi) bija orientēts pamatā uz tiem visas planētas iedzīvotājiem, kas dižo notikumu vēro tikai tālrādes ekrānā. Taču nepārtraukto lietavu dēļ no ierindas, kā izrādās, izgāja ne tikai piesegtās statiskās kameras, bet arī vairums no daudzajiem filmēšanas droniem…

Bet tieši tāpēc, ka vairākas ainas un personāži tika rādīti tik ilgi, paguvu sadusmoties. Nē, ne jau tāpēc, ka man traucētu frančiem tik raksturīgā ”Brīvība pāri visam” elpa un attiecīgi arī viena otra, iespējams, pamatā konservatīvajā vidē par provokatīvu uzskatīta aina. Man pietrūka stāsta! Un, jā, acīmredzot, arī zināšanu, jo ļoti gribējās, lai komentētāji, piemēram, kaut ko pastāsta (vai kaut vārdā nosauc) par, skaidra lieta, ka leģendārajiem atlētiem, ja reiz viņiem uzticēts iedegt Olimpisko lāpu un viņus turklāt tik ilgi rāda televīzijā. Tāpat, kā nu jau gana cienījamu gadu cilvēks, būtu gribējusi gan šo to uzzināt par pieaicinātajām, bet man nepazīstamajām popzvaigznēm, šī brīža popkultūras perosnībām un daudzviet man nenolasāmajiem kultūras citātiem. Kā, piemēram, gadījumā ar franču kultūras ikonu Arno, ko es gan skrienošajā bezsejas tēlā neatpazinu, tāpat kā, atzīšos, līdz šim neko nezināju arī par Sēnā lēkšojošo zirgu un jātnieku – franču likteņupes garu…

Taču par to lielo trokšņošanu, ka aizskarts kristiešu svētums jeb ikoniskā (gan Renesanses cilvēka Leonardo da Vinči izpildījumā) svētā Vakarēdiena aina gan, manuprāt, jākaunas pašiem spiedzējiem. Tik daudz jau nu vajadzētu, kā zināt un arī atcerēties, ka olimpiskā kustība nav tikai francūža Pjēra de Kubertēna garabērns, bet ir ar daudz senāku vēsturi. Spēles Senajā Grieķijā, tās pilsētā Olimpijā, notika kādu laiciņu vēl pirms Kristus dzimšanas un attiecīgi Svētā Vakarēdiena – kādus 4. līdz 8. gadsimtus pirms nosacīti kristīgajiem notikumiem… Un, lūk, toreiz, senajiem grieķiem sporta sacensības Olimpijā bija lieli svētki. Bet kas gan tie par svētkiem bez bakhanālijām jeb auglības un vīna dievam Bakham veltītām dzīrēm un trakulībām?! Lūk, ko varējām skatīt ainā ar kuplo kundzi ar kronīti galvā – atsauci uz senās Olimpijas prieka pilno dzīvi! Taču, jā, kāpēc Bakhs bija zils kā multeņu smurfu karalis? Kāds stāsts taču būtu noderējis arī par šo, vai ne?…