Savādas sajūtas pārņem, ja ieskatāmies veikalu piena produktu plauktos. Svaigpiena, kefīra cenas ir astronomiskas, lai neteiktu vairāk! Ir stipri vien jāpiedomā, ko un cik drīkstam atļauties iegādāties. Un tāpēc vēl jo vairāk jābrīnās, ka zemnieki sūdzas – viņiem par saražoto pienu maksā augstākais 19 santīmus, un, pat ir gadījumi, kad vispār atsakās pienu pieņemt, jo, lūk, notiekot "maršruta optimizācija". Tajā pašā laikā, piemēram, pagājušajā nedēļā ap 19.00 lielveikalā «Rimi» kefīrs vairs nebija nopērkams. Turklāt tas ir pavasara laikā, kad uzdīgst pirmie zaļumi!
Izskatās, ka tirgotāji un pārstrādātāji slikti nedzīvo, tāpēc arī nav ieinteresēti sekot līdzi ikdienas pieprasījumam, lai nodrošinātu piedāvājumu. Un kāpēc censties, ja par pārdoto piena litru, to izvietojot vien veikalā, nopelna divtik vairāk nekā zemnieks? Tikai atšķirībā no tirgotāja zemniekam jātur govs, jārūpējas par tās veselību, jāpļauj siens, jāaudzē graudi, lai būtu spēkbarība, jāpērk minerālpiedevas, govij jānodrošina ganības, tā divreiz dienā jāslauc…
Zemkopības ministrs iesaka pienu nodot mazajos veikaliņos. Cik tad tādu mums vairs ir?! Tirgot pienu tirgū? Bet, piemēram, Tukuma tirgū pārtikas paviljonā ļauj tirgoties ar drēbēm, bet tajā pat laikā veiksmīgi likvidēta tirdzniecība ar zemnieku mājās ražotiem piena produktiem. Nav jau nav noslēpums, ka daļa zemnieku piedāvā piena produktus darba vietās, pagalmos, dzīvokļos… Un iedomājaties! Nekāda epidēmija mūs nav pārņēmusi! Cilvēki paši izvēlas, kurš saimnieks savu produktu piedāvā svaigā iepakojumā, un nepērk no tāda, kas piedāvās avīžu papīrā ietītu sviestu…
Protams, šī puslegālā tirdzniecība neatrisinās piena ražotāju problēmas, tomēr tas varētu būt aizsākums tam, lai Latvijā mazie piena ražotāji sāktu domāt par kooperāciju un piena produktu tirdzniecību bez pārstrādātāja un lieltirgotāja starpniecības. Ieguvēji būs gan zemnieki, gan produktu patērētāji.
