Pagājušajā nedēļā, lasot ziņu par Briseles centrā manītu aizdomīgu personu ziemas mētelī, no kura ārā karājās vadi, atcerējos bērnībā dzirdēto šausmu stāstu par cilvēku sarkanā mētelī. Viņš nez no kurienes bija ieradies manā pilsētā, soļoja pa manu ielu, tuvojās manam namam, klauvēja pie manām durvīm… No atmiņas izgaisušas stāsta beigas, palikusi vien iztēlē pārdzīvoto šausmu sajūta.
Briselē saceltā trauksme par laimi izrādījās viltus signāls un kārtējā pārbaude drošības dienestu modrībai un iedzīvotāju nervu sistēmas izturībai. Kad savai turienes paziņai vaicāju par ikdienas sajūtām Eiropas Savienības galvaspilsētā, viņa vienkārši noteica: “Nevaram taču visu laiku dzīvot ieslēgušies istabās.” Diemžēl citi notikumi izvērtušies šausmīgāki par šausmu stāstiem. Terors no Francijas un Beļģijas nu pārsviedies uz Vāciju. Pagājušajā pirmdienā vilcienā netālu no Vircburgas jauns afgāņu vīrietis ar cirvi un nazi uzbrucis pasažieriem, smagi ievainojot četrus. Piektdienas vakarā Minhenē uguni uz cilvēkiem atklājis 18 gadus vecs irānis, kurš bijis “apsēsts ar masu slepkavībām”. Nogalināti deviņi. Svētdien Reitlingenā kāds sīrietis strīda karstumā ar mačeti nogalinājis grūtnieci un ievainojis vēl divus cilvēkus. Tās pašas dienas vakarā Ansbahā brīvdabas mūzikas festivāla laikā cits sīrietis – patvēruma meklētājs, kura pieprasījums ticis noraidīts, sarīkojis sprādzienu pie bāra. Ievainoti vismaz 12.
Bet pie mums Latvijā viss mierīgi. Terorisma draudu līmenis joprojām zems – mierina iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis. Ar viņu vienisprātis ir arī kādreizējais iekšlietu ministrs Māris Gulbis, kurš uzskata, ka pašlaik mūsu drošības iestādes tiek galā ar situāciju, jo radikālo musulmaņu Latvijā nav daudz. “Ja terorakti parādīsies Polijā, tā būs jau oranžā brīdinājuma zīme Baltijas valstīm,” viņš saka intervijā Latvijas radio.
Tikmēr naktī uz šo pirmdienu Tallinas lidostai un Drošības policijai piezvanījis nezināms vīrietis, draudot nedēļas laikā uzspridzināt kādu no lidmašīnām, kas veic reisus uz Vāciju. Rīgas lidosta seko situācijas attīstībai, bet norādījumus paaugstināt drošības līmeni nav saņēmusi. Šeit pagaidām mierīgi.
Cik ļoti gribētos tam ticēt! No sirds jūtot līdzi visiem vardarbībā cietušajiem, tomēr cerēt, ka pašiem briesmas ies secen. Paļauties uz to, ka esam maza, necila valstiņa Eiropas nomalē, kas ļaundariem nešķiet interesanta. Bet tik un tā no prāta neiziet tas bērnības šausmu stāsts…
Pilnīgi piekrītu ,jo no tās tautas viss ir sagaidāms !
Ik vienu pasākumu apmeklējot nākas padomāt: “Ja nu…” Bet var jau būt, ka šāda piesardzība nav slikta un pat ir vēlama, varbūt vienīgi ne tik lielā mērā.
Runājot par bērnības atmiņām, tādas, sķiet, ir katram, katram ir kāds bubulis, man tas bija vīrs ar ķiršu sarkanu moskviču, kurš ik dienu braukāja pa dzimto miestu. Nez no kurienes bija leģenda par bērnu laupītāju, kurš var ievilkt savā ķiršu sarkanajā moskvičā 🙂