Zinātnieki, kuri pētījuši smiešanās fenomenu, atzīst, ka ar retiem izņēmumiem smiekliem piemīt terapeitisks efekts. Tie ne tikai palīdzot cīņā ar 21. gadsimta lielo sērgu – stresu, bet pat spējot pazemināt cukura līmeni asinīs, vairojot iespēju apaugļoties un veicot citus medicīniska (un ne tikai) rakstura brīnumdarbus. Bet “reto izņēmumu” statistiku savukārt veidojot konkrēti atgadījumi, kad tāds kārtīgs smējiens piebeidzis sirds slimnieku vai stimulējis tik neērto problēmu – urīna nesaturēšanu. Taču tas jau vairāk attiecas uz iezviegšanas tehnisko izpildījumu, ne tik daudz vispārējo misiju…
Tātad, kopumā raugoties, ja neesi hronisks vājinieks vai biksēs čurātājs parastais, smiešanās ir visādā ziņā ieteicama darbība. Un 1. aprīlī, kad joku dzīšana tiek celta īpašā godā, nereti uzpeld teju sakrālais jautājums, kāda ir un vai letiņiem vispār piemīt humora izjūta?
Ja atskaites punkts būtu tikai Latvijā ražotie humora raidījumi, kuri zilajos ekrānos uzdrošinās parādīties aptuveni reizi desmitgadē, visticamāk, vērtējums, būtu visai skarbs. Protams, gaumes atšķiras, bet nu kaut vai, piemēram, tādu internetā sagrābstītu video mini sižetiņu kompilācija kā “Iespējams tikai Krievijā“ komplektā ar raidījuma vadītāja komentāriem šķiet aizvainojuša vai pat klaji diskriminējoša un nesmieklīga arī man – tīrasiņu latvietei.
Tomēr, paldies Dievam, tas nav vienīgais atskaites punkts! Jo arī ārzemnieki, kas pārcēlušies uz dzīvi Latvijā, nereti secina, ka letiņu īstā daba aiz drūmi atturīgās ārienes atklājas tikai pēc ilgāka laika un kārtīgākas sapazīšanās. Ļoti iespējams, tādēļ arī humoram visā savā krāšņumā izpausties izdodas daudz intīmākā gaisotnē, ne publiski.
Un tad nu joku dienā, spītējot ne tik spīdošai ekonomikai un ne tik gudriem politiķiem, novēlu katram kārtīgi izsmieties, jo – galu galā – ja neesi kaut kāds vājinieks, prieks un veselīgi smiekli nekādā gadījumā nav “tavs ienaidnieks”!