Starptautiskais Valūtas fonds, Eiropas Komisijas un visvisādi oficiālo institūciju ekonomisti pēdējā gada laikā to vien dara, kā sit uz pleca un slavē, kādi mēs “latvieši malači” – pacietīgi, paklausīgi un centīgi – spējuši no ekonomiskās krīzes izrāpties. Ne mēs spiedzam un ārdāmies, kā grieķi, ne arī pārāk daudz mūsu ekonomikā jāiegulda – Latvijas glābšanas plāns izmaksāja vien 4,4 miljardus, kas vēl jo niecīgāks šķiet uz 100 miljardu fona, ko SVF tikko kā piešķīra Spānijai banku glābšanai (eksperti gan lēš, ka šī summa Spānijai došot tikai “atelpu”)…
Un tai pat laikā… Ir, kas par latviešiem tomēr arī vēl ņirgājas – par to, ka mēs pārāk pacietīgi, pārāk paklausīgi un pārāk centīgi. Piemēram, tikko kā Sanfrancisko lielākā laikraksta «SanFrancisco Chronicle» internetvietnē publicēta Pulicera balvas saņēmēja, amerikāņu karikatūrista Marka Fiora multenīte par to, cik, viņaprāt, glupi priecāties par Latvijas “panākumiem” cīņā ar krīzi, ja visu smagumu iznesa parastie mirstīgie, kas spiesti knapināties un beigu galā, ja darba nav, doties prom no šīs valsts.
Bet kā ir patiesībā? Kā tas izskatās no tā “parastā, prātīgā un izturīgā latvieša” pozīcijām? Aptaujas liecina, ka vismaz 14% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka mūsu ekonomikas politika dodas pareizā virzienā un ir jūtams uzlabojums arī ikdienas dzīvē. Arī visvisādi cipari apliecina, ka ejam uz krīzes labo galu, kaut vai tas, ka 2011. gadā IKP pieaugums tika atzīts par straujāko Eiropā un sasniedza 5,5%. Bet, kā trāpīgi norāda kritiķi, tai pat laikā visas skaistās ieceres, kas dzima pašā krīzes “pīķa stundā”, par to, kā ierobežot banku kundzību Latvijā, lai atkal tik sāpīgi neciestu neskaitāmas mājsaimniecības un uzņēmumi, ir mazliet tā kā aizmirsušās. Ne mums kādi spēcīgi kreditēšanās ierobežojumi, ne vērā ņemami kredītņēmēju aizsardzības plāni. Tā teikt – vai tik neskriesim atkal pakaļ to izsmējēju – amerikāņu, sapnim? Viņi, kā zināms, visu dzīvi uz parāda vien veido.
Lai slavētāji slavē, lai smējēji smej, patiesība ir kaut kur pa vidu. Un tā ir mūsējā: “Pats par savu naudu dzēru, pats skrēj` savu kumeliņ`!”

Starptautiskais Valūtas fonds, Eiropas Komisijas un visvisādi oficiālo institūciju ekonomisti pēdējā gada laikā to vien dara, kā sit uz pleca un slavē, kādi mēs "latvieši malači" – pacietīgi, paklausīgi un centīgi – spējuši no ekonomiskās krīzes izrāpties. Ne mēs spiedzam un ārdāmies, kā grieķi, ne arī pārāk daudz mūsu ekonomikā jāiegulda – Latvijas glābšanas plāns izmaksāja vien 4,4 miljardus, kas vēl jo niecīgāks šķiet uz 100 miljardu fona, ko SVF tikko kā piešķīra Spānijai banku glābšanai (eksperti gan lēš, ka šī summa Spānijai došot tikai "atelpu")…
Un tai pat laikā… Ir, kas par latviešiem tomēr arī vēl ņirgājas – par to, ka mēs pārāk pacietīgi, pārāk paklausīgi un pārāk centīgi. Piemēram, tikko kā Sanfrancisko lielākā laikraksta «SanFrancisco Chronicle» internetvietnē publicēta Pulicera balvas saņēmēja, amerikāņu karikatūrista Marka Fiora multenīte par to, cik, viņaprāt, glupi priecāties par Latvijas "panākumiem" cīņā ar krīzi, ja visu smagumu iznesa parastie mirstīgie, kas spiesti knapināties un beigu galā, ja darba nav, doties prom no šīs valsts.
Bet kā ir patiesībā? Kā tas izskatās no tā "parastā, prātīgā un izturīgā latvieša" pozīcijām? Aptaujas liecina, ka vismaz 14% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka mūsu ekonomikas politika dodas pareizā virzienā un ir jūtams uzlabojums arī ikdienas dzīvē. Arī visvisādi cipari apliecina, ka ejam uz krīzes labo galu, kaut vai tas, ka 2011. gadā IKP pieaugums tika atzīts par straujāko Eiropā un sasniedza 5,5%. Bet, kā trāpīgi norāda kritiķi, tai pat laikā visas skaistās ieceres, kas dzima pašā krīzes "pīķa stundā", par to, kā ierobežot banku kundzību Latvijā, lai atkal tik sāpīgi neciestu neskaitāmas mājsaimniecības un uzņēmumi, ir mazliet tā kā aizmirsušās. Ne mums kādi spēcīgi kreditēšanās ierobežojumi, ne vērā ņemami kredītņēmēju aizsardzības plāni. Tā teikt – vai tik neskriesim atkal pakaļ to izsmējēju – amerikāņu, sapnim? Viņi, kā zināms, visu dzīvi uz parāda vien veido.
Lai slavētāji slavē, lai smējēji smej, patiesība ir kaut kur pa vidu. Un tā ir mūsējā: "Pats par savu naudu dzēru, pats skrēj` savu kumeliņ`!"