Svētdien – Pūpolsvētdiena, kas ievadīs Lieldienu nedēļas notikumus. Un gribas domāt, ka šis laiks arī tiem cilvēkiem, kas nav īpaši reliģiozi un cītīgi baznīcā gājēji, tomēr ļauj apjaust kaut ko no lielās Grēcīguma, Piedošanas un Atdzimšanas mistērijas. Ja ne citādi, tad vismaz tik, cik tā jaušama dabā un ļauj noticēt – pasaule pastāv mainībā, labā un ļaunā, dzīvības un nāves mijiedarbībā.
Līdz ar pavasari, kas agri vai vēlu tomēr nomaina ziemu, un zaļu zāli, kas taču vienmēr izdīgst pērnās, reizēm pat par melnu ogli pārtapušās kūlas vietā, arī mums – cilvēkiem – tiek dāvāta cerība. Ka pieņemsim un samierināsimies ar nenovēršamo. Ka būsim stipri, lai pārvarētu grūtības un cīņā ar tām nepazaudētu sevi. Ka sapņosim un mums pietiks drosmes, lai sapņus realizētu…
Šādas – cerību noskaņas – vai ik dienas mums dāvā līdzcilvēki, rakstu un stāstu varoņi. Šoreiz tie, kurus pārņēmusi teātra spēles prieks; tie, kas lēnām un pamatīgi atjaunojuši Durbes pilī, kas sagādājuši prieku sev un citiem, veidojot jaunu rotaļu istabu un sarīkojot sporta dienu bērndārzniekiem. Un cik iedvesmojošs ir Andromedas piemērs «Akas» intervijā!
Ar cerībām noslēdzas arī šī darba nedēļa visā pasaulē, jo 20 lielo pasaules valstu sanāksmē panākta vienošanās par to, kā kopīgiem spēkiem pārvarēt ekonomisko krīzi. Un līdzās visnotaļ, gribētos teikt, vecmodīgām un, kā šķiet, sevi jau izsmēlušām metodēm (papildu naudas drukāšanai un attiecīgai ekonomikas sildīšanai), nākušas klāt arī cerīgākas vēsmas. Vismaz vārdos visi lielie dūži ir vienisprātis – galēja nabadzība un klimata pārmaiņu radītās nelaimes ir visu kopīga atbildība un rūpes, viens no pieciem steidzami risināmiem uzdevumiem. Cerības, īpaši mūsu valsts problēmu kontekstā, vieš arī lēmums par to, ka jādara gals neregulētām finanšu darbībām (lasi – blēdībām) un noslēpumos tītajām nodokļu paradīzēm. Jā, iespējams, ja nebūtu bēdīgi slaveno ofšoru, nebūtu arī Mākoņtēva un Lielās hūtes, nebūtu iespēju izzagt valsti…
Bet – pasaule pastāv mainībā, labā – ļaunā mijiedarbībā un…Cerībā.
