Cilvēks ir fizioloģiska būtne – to, šķiet, neapšaubīs neviens, kam ir kaut drusciņa veselā saprāta. Un arī to, ka fizioloģiskās vajadzības ir primāras, neviens neuzdrošināsies apšaubīt, jo arī pašam vispirms vajadzīgs ēdiens, apģērbs un miteklis (mūsu platuma grādos – vēlams, lai tie būtu silti…). Pēc tam varētu pievērsties tam, ka cilvēks ir arī sociāla būtne, bet… te nu sākas problēmas! Viena sociālā būtne ir pārliecināta, ka visu zina labāk, otra – ka viņas materiālais stāvoklis, kas krietni virs vidējā, automātiski dod arī ”viszinības” tiesības un visas iespējamās priekšrocības. Vēl kāda cita būtne nesaprot, kā pārējās būtnes to var nesaprast, nepieņemt un nerespektēt!
Patlaban daudzas valstis un starptautiskās institūcijas, nespēdamas tikt galā ar aktuālākajām sociuma problēmām, sākušas pievērsties tām sfērām, kas patiesībā ir Dieva (Visuma, Augstākā Saprāta vai kā nu to katrs saucam) kompetencē, gari un plaši apspriežot un cenšoties reglamentēt ienākšanu šajā pasaulē un aiziešanu no tās; dzimumu maiņu; gadu tūkstošiem iesakņojušos un par derīgām atzītu tautu tradīciju “pārcelšanu” no viena kontinenta – citā, no vienas tautas – citai. Sak’, mēs visu zinām labāk. Un – mēs to ieviesīsim! Ja ne ar naudu, tad ar diktatūru, karu un badu. Vai – vismaz ar draudiem…
Kāds tam sakars ar pārvaramiem izaicinājumiem? Vistiešākais, manuprāt! Rūpējoties par savu fizioloģisko vajadzību apmierināšanu, mēs taču varam necensties… apēst visu, kas nopērkams veikalā, pasūtāms kafejnīcā un nolikts priekšā uz galda. Nepārstūķēt drēbju skapjus un kumodes ar visu, kas jauns, moderns, košs un interesants – mums katram jāpaģērbj tikai savs vienīgais ķermenis. Un visu pasaules naudu mēs arī – ne nopelnīsim, ne sakrāsim…
Vēl viens no pārvaramajiem izaicinājumiem: lasot, klausoties un skatoties informāciju, jāatceras – patiesība ļoti bieži slēpjas zem tām pelēkajām, reizēm pat melnajām putām, ko sakuļ dažādas diskusijas – politiķi tautai tik bieži pasniedz sev vajadzīgo tā, ka līdz patiesībai “jārok” ilgi un dziļi… Neviens cits to mūsu vietā nedarīs! Neiesaistīšanās nav veids, kā mainīt pasauli, kā to padarīt labāku. Bet mēs taču gribam dzīvot labākā, sakārtotākā, skaistākā pasaulē, vai ne? Vispirms sevī un savos bērnos jāizkopj tīrīguma un kārtības apziņa, jāieaudzina atbildība pret visu, kas apkārt redzams un notiek.
Lūk, tas ir īstais izaicinājums! Pārvarams, ja izvirzām to par mērķi.