Pārmaiņas – bet vai ilgi?

Īsti nevaru pateikt, cik un vai pietiekami personīgi izjūtu pēdējo divu nedēļu notikumu virāžas politikā un sabiedrībā. Pēc bombardēšanas ar tik milzīgu informācijas gūzmu par to, kurš tad ir tas pats vainīgākais, kurš atbildīgākais un kurš – galēji sērīgākais, gribas drīzāk atslēgt visus komunikācijas līdzekļus un nolīst kādā bezkonfliktu, bezproblēmu zonā…

Iespējams, nedaudz distancēta attieksme pret notiekošo ir arī tādēļ, ka kaut kur dziļi aizķēries vai ar personīgajām sajūtām rezonē kāds sociālantropologa Klāva Sedlenieka komentārs. Viņš secina un teju pravieto, ka šādi lieli notikumi un zaudējumi sabiedrībai, protams, liek uz brīdi saņemties – būt atsaucīgākiem, ko apliecina ziedojumi, būt uzmanīgākiem – neignorēt turpmākos brīdinājumus, prasīgākiem – ar boikota, piketu un citu protestu starpniecību mēģinot pieprasīt kāda atbildību, un visādi citādi būt aktīvākiem. Un tomēr, paies laiks, emocijas noplaks, bet – vai pamatos kas būs mainījies? Sociālantropologs uzskata – tāpēc vien, visticamāk, ne.

Ir, protams, ļoti ērti un arī pamatoti gānīt būvniekus, veikalniekus, vietējās varas pārstāvjus, kas, dzenoties pēc iespējas lielākas peļņas, pieļāva dažādas atkāpes no normas, un rezultātā tika zaudētas 54 cilvēku dzīvības. Jau neērtāk ir domāt un runāt par to, kas notiek ar iesaistītajiem no tā sauktās “vienkāršās tautas” vidus. Piemēram, par tiem “radiniekiem”– cietušo tēviem un mātēm, kas pēc nelaimes uzradušies no jauna un cenšas izsist sev kādu labumiņu no sociālās sistēmas vai nelaimē cietušajiem saziedotajiem līdzekļiem. Tāpat ne tas patīkamākais pārsteigums ir dzirdēt  par ļaudīm, kas, kā liecina aculiecinieku redzētais, pirmie izkļuva no brukt sākušā lielveikala Zolitūdē un uzreiz ķērās pie mobilajiem telefoniem, lai… nevis palīdzētu, bet… filmētu citus nelaimē nonākušos. Un, pat ja gribas ticēt, ka tā nav lielākā sabiedrības daļa (lielākā daļa ir godīga un atsaucīga!), tāpat jājautā, vai ar jaunu likumu, uzraudzības mehānismu ieviešanu, kā tas paredzēts, kaut kas tiks panākts? Vai tomēr, lai tiešām novērstu līdzīgas nelaimes nākotnē, kaut kas tā pamatīgāk nav jāmaina pašu domāšanā?

.