Trešdien iekluknēju līdz pusvieniem naktī ar domu doties laukā un ieraudzīt divus mēnešus – lūk, Marss būšot tādā pozīcijā (nākamreiz vien 2087. gadā), ka liels un sārts – gluži kā otrs Mēness, būšot redzams ar neapbruņotu aci. Protams, bija apmācies – ar gaišāku pamali Rīgas un Tukuma pusē un pat bez nojausmas, kurā virzienā ar skatienu urbt mākoņus… Protams, iedomāju – kāpēc esmu ļāvies tādai astronomijas lēkmei – līdz šim ar zvaigžņu vērošanu nebiju aizrāvies, un kas tad nu!? Tā sagribējās ieraudzīt ko tādu, uz ko cerēt varēs tikai mani bērni? Gribējās piedzīvot ko īpašu, bet…
Zinu taču, ka katrs mirklis man dotajā laikā ir neatkārtojams un vajadzētu novērtēt arī mazos ikdienas sīkumus – biežāk ļauties dzīves svinēšanas sajūtai… Taču te sākas smalko mehānismu problēmas: plānotas lietas reti kad sanāk, kā plānots… Pat nezinu, ar kādu līkumu pieiet garantētai labsajūtai?… Varbūt vispareizāk ir vienkārši pamainīt vidi vēlamā virzienā – aizbraukt līdz jūrai, satikt labus cilvēkus utt., un pārējais jau paša ziņā – vai pie jūras, vaigus piepūtis, skaitīsi dzintarus un, kazi, skaitīsies, ja to nebūs vai vienkārši?… Jā, kas vienkārši? Varētu būt, ka visvieglāk noķert laimi, samazinot savas vēlmes, gribēšanas, pretenzijas… Jā, lūk, vecās budistu gudrības – priecājoties par to, ka rītos vēl spēj no gultas izrausties, ka krikas pārāk nemoka, ka ar ievadīšanu un izvadīšanu joprojām viss kārtībā… Jā, sākot no tik zema un pieticīga plauktiņa, laimi varētu saujām pagrābties… Bet nu tas izklausās pēc pliekanas putras mūka cellē – pasaule, nudien, piedāvā vairāk, un vai nu malā jātup, kad pārējie dzīro…?
Nē, cilvēks ir sociāla būtne, tāpēc raujas, līks palikdams, lai kārtīgi pasvinētu. Bet nu ko tad, ja Marss neparādās? Tad padomā – vai vispār bieži esi pētījis mākoņainas nakts debesis? Vēl izvilcis ģimeni laukā tādā laikā? Tā taču ir izcili reta iespēja vienkārši pabūt kopā un kopā atrast prieku ne-notikumā…
Vents atkal tualetes papīru iepīpējis?
Var jau piekrist, ka visjaukākie brīži ir ar tuvākajiem. Vismaz tā vajadzētu būt. Tad arī rodas tā kopības sajūta, kura neļaus savējo pamest attiecīgā grūtā brīdī.
To zināja un darīja jau mūsu senči pirms n-simtiem gadu. Protams, tad tas bija izdzīvošanas jautājums, bet vai tad tagad ir savādāk?
Nelaime, ka tagad 70-80% bikses/autiņš ir svarīgāki par vienkāršiem brīžiem ar savējiem – nav laika, nav laika, nav …
Pasaule esot vaļā, tā teikt.
Kluknē vien tālāk Vent, dikti šķidrs rakstelis.
vēlviens uzķērās! Tev,Vent, jau nu bija jāzin, ka pirms ticēt ziņai, jāpārliecinās par tās pareizību, kas šajā gadījumā ir copy/paste ar datuma labojumu 😀 – Tas divi mēneši efekts jau bija vērojams iepriekš pāris gadus atpakaļ, bet tagad tas jau ir palicis par spamu!