Pārdomas referenduma gaidās

Esmu "par" latviešu valodu kā vienīgo oficiālo mūsu neatkarīgajā nacionālajā valstī, jo citādi vienkārši nevar būt! Šajā valodā domāju, runāju, un tā ir neatņemama manas identitātes daļa. Piemīt man arī lokālpatriotisms – jūtu piederību valstij, kopību ar cilvēkiem, kas ar mani dala šo dzīvošanu Latvijā. Un zinu, mūsu nav daudz – knapi divi miljoni. Tomēr nedomāju, ka mūsu mazskaitlīguma dēļ būtu jāzaudē veselais saprāts un izpratne par veselīgu un atbildīgu sabiedrību…
Stratēģija – "uzbrukums – labākā aizstāvība", manuprāt, ir vājuma pazīme. Tas ir tāpat kā ar mazajiem sunīšiem, kas, atiežot zobus, žvankst uz katru garāmskrējēju. Līdzīgi ar deputātiem tā sauktajā, nacionālajā flangā, kas īsi pirms katrām vēlēšanām (vai, kāds "pārsteigums"!), velk ārā savu lielāko (varbūt tomēr – vienīgo?!) trumpi – atgādina mūsu sūro tautas vēsturi un lamā "okupantus". Varētu padomāt, ka tie, kas nav "tīrasiņu" Latvijas iedzīvotāji, tāpēc vien, ka viņiem kāds no Saeimas tribīnes uz to norāda, nu savu eksistenci veltīs vienai vienīgai "grēku nožēlai"? Protams, protams, arī ideoloģiskie pretinieki nav ne par gramu labāki, un tā vien liekas, ka viņi ar nacionāļiem, pretēji tautas vairākumam, tomēr vienā laivā sēž. Viens bez otra taču iztikt nevar. Kā gan bez "vietēja rakstura" sadursmēm, vārdu kaujām un nu arī referendumiem lai tautai par savu eksistenci atgādinātu? Ne ar ko – tādu, kas prasa vairāk darba un mazāk muldēšanas jau tik lielu uzmanību un attiecīgi vēlētāju balsis neizpelnīsies… Un nu – "Saeimas krēslu iekarošanas taktikas" loģiskais iznākums – referendums, kas, esmu pārliecināta, ne-vie-nam Latvijas iedzīvotājam, kas tiešām vēlas dzīvot stabilā, nacionālā un neatkarīgā valstī, nav izdevīgs!
Esmu pārliecināta, ka krievu valoda par otro oficiālo valsts valodu nekļūs, vismaz šī referenduma dēļ ne. Manuprāt, mūsu valstī fiziski nav tik daudz cilvēku, kam šī ideja būtu tīkama. Un tomēr esmu pārliecināta, ka šis pasākums un to pavadošā retorika sola ļoti nopietnas problēmas nākotnē. Identitāti nav iespējams uzspiest. Kas notiek, ja kāds to aizmirst, piemēru ne senākā, ne arī pavisam svaigā vēsturē netrūkst.