“Bet, kad mēs augām…” ir viens no tiem bieži mutē ņemtajiem vārdu salikumiem ar seniluma piegaršu un pretenzijām uz “vienīgo patiesību”. Un tomēr, ja neņem vērā minētās nianses, reizēm tiešām aptrūkstas citu izteiksmes veidu, kā noraksturot situāciju, ko iespējams aplūkot arī no laika rituma perspektīvas.
Kad kopā sanāk jau labi padzīvojuši jaunieši – nu tie, kas savu saulaino bērnību ir pavadījuši citā valstiskajā veidojumā –, un apmainās ar spilgtākajiem bērnu dienu piedzīvojumiem, tad pašiem jābrīnās, kā tik lieli izauguši? Katram otrajam ir kāda klenderēšanas epizode, pusuzceltu vai pussabrukušu objektu iekarošana, pirmā ledus iemēģināšana, “draudzēšanās“ ar svešiem suņiem u.tml. Un nekas! Visi it kā dzīvi vai, kas ticamāk, informācijas aprite tajos laikos bija gauži lēnīga un par tiem mazajiem, kas tomēr noslīkuši, nositušies vai savādāk gājuši bojā, uzzināja tikai pēc kāda laika un arī – izpušķotā versijā. Ko tobrīd darīja vecāki? Gan jau, ka bija cīši pārliecināti, ka, dodoties ikdienas darbos, savus bērnus atstājuši drošās rokās un drošā vidē. Un tomēr – “sunim vēl atceroties, ka viņš kādreiz bijis kucēns” jeb no personīgās pieredzes izsecinot, ka bērnu fantāzijas lidojums par to, kā iekulties nepatikšanās, ir vienkārši neizsmeļams, jaunie vecāki nereti ir kaut par gramu, tomēr uzmanīgāki. Un nav ko lieki brīnīties vai, kā reizēm dzirdēts, šķendēties, par to, ka šobrīd arī no likumdevēja puses ir norāde, ka mazu bērnu nepieskatīšana un atstāšana vienatnē vairs sen jau kā nav nekāds standarts.
Tādēļ sirds saraujas, kad atkal dzird par kādu pazudušo vai pazaudēto. Visvairāk parasti šokē līdzcilvēku rīcība jeb, precīzāk, ne-rīcība attiecīgajās situācijās. Ivanam neviens tā arī neiedomājās pajautāt, kur viņš tāds piecgadīgs viens pats dodas… Vēl ne tik sen Dobelē bērni, būdami vienā istabā ar saviem mirušajiem vecākiem, bet neviena nesadzirdēti, varēja noraudāt veselu nedēļu!… Un tad gribas jautāt (vai atcerēties), vai tad, kad mēs augām – arī tā bija? Vai tiešām cilvēki bija tikpat vienaldzīgi un neieinteresēti? Vai tomēr viens otru centās pieskatīt mazliet vairāk? Bet… neatceros.
Viss ir pavisam vienkārši-kādreiz bija Cilvēki. Tagad-primāti, kas zin savas tiesības, bet neviens nezin pienākumus.
Kapēc? Tāpēc,ka iedeva mērkaķim rokasgranātu, lai paskatītos kas sanāks. Ja sajauc demokrātiju ar visatļautību-NEKAD nekas labs nav gaidāms. Un ari nebūs. Šī sabiedrība drošiem soļiem iet iznīcības virzienā.
Tā nav tiesa , ka cilvēki būtu vienaldzīgi , tik daudzi piedalījās Liepājas puikas meklēšanā.
Arī iepriekšējos gados tepat mūsu jūrmalciemos pazudušo bērnu meklēšanā piedalījās daudzi.
Bet, pat ja sabiedrība ir vienaldzīga, atbildība par bērnu ir vecāku galvenais pienākums.
Tas , ka vecāki ir dzērāji un narkomāni, nenoņem no viņiem atbildību par bērniem.
Tas nu gan ir jāatzīst, ka likumi ir pārāk maigi pret šādiem Dobeles un Liepājas vecākiem , to vieta ir cietumā.
Piekrītu!
Šobrīd jaunie vecāki, kas paši auguši pārprastās demokrātijas laikā, domā, ka par visu atbild kāds cits. Bērnībā augu pie jūras, kurai apkārt nebija dzeloņdrāšu žoga, arī glābēji nedežūrēja, taču atbildību uzņēmās vecāki un vecvecāki, kuriem darba vasarā netrūka, jo katrā sētā bija gan govis, gan cūkas. Bērni bija kopā ar ģimeni, kopā gāja ganos, kopā dārzu ravēja. Izauga kopīgā darbā. Arī jūrmalā bija vienmēr kāds pieaugušais, kurš bija patiesi atbildīgs. Vecākie pieskatīja jaunākos, bija arī informācijas aprite superīga, bez nekādiem mobilajiem. Šobrīd sabiedrībā valda uzskats, ka jābūt atbildīgam kādam citam, nevis man. Nu tā nebūs, atbildīgi par saviem bērniem ir vecāki, nevis bērnudārza audzinātājas, skolotāji, policisti, mediķi, politiķi , valdība, ta jau līdz pat mīļajam Dieviņam var aizdomāties.