Jāteic, augušai padomju laikos un savai māmiņai apsveikumam pirmās vizbulītes Durbes parkā teju zem sniega marta sākumā savulaik meklējušai, nemaz nebija tik viegli apgūt, ka īpašā Māmiņu diena nu maija otrā svētdienā svinama. Taču nu kļuva skaidrs, kāpēc man mīļākajā šiem svētkiem veltītajā dziesmā pie māmiņas loga bērniņš izplaukst kā ceriņa zars…
Nu, kad puse no pašas četriem bērniem jau dzīvo pašu veidotās ģimenēs un esmu ne tikai mamma, bet arī vecmāmiņa, šīs svētku dienas sajūtas jo gadus, jo kļūst īpašākas. Nē, nē, ne tāpēc, ka pati par Ciltsmāti (tā meitas, mani ap lielo saimes galdu rosāmies redzot, sauc) tiešām kļuvusi būtu, bet, jā, jūtos stipras dzimtas daļa. Es mīlu, lepojos un esmu pateicīga. Mīlu dzīvi, cilvēkus – savējos un arī svešos, mīlu visu, ko man reiz, nu jau jāteic, pirms daudziem gadiem palīdzēja ieraudzīt, sajust, saprast un arī iemīlēt mana mamma. ”Jūriņa mīļa, zālīte un bizbizmārīte arī!” ”Cik dziesma skanīga un ziedošā pļava skaista!” ”Cik brīnumu grāmatās paslēpies!” Un tieši šo pirmo sajūtu – cik mīļš viss, svarīgs, saudzējams, cik pirmreizīgs – it kā ar mammas acīm, bet kopā ar katru no saviem bērniem jūtu atkal un atkal… Un pateicība – gan vecākiem, gan bērniem – jo gadus, jo augumā aug. Par to, ka viens otram esam, ka pasauli kopā plašāku redzam un arī par to, ka cits pie cita atkal un atkal no jauna svarīgā ”skolā ejam”. Iecietību, pacietību, saticību – to vai ik dienas no jauna, visi kopā sanākot, mācāmies.
Un esmu lepna arī par citām Latvijas stiprajām sievietēm – par mūsu vecvecvec- un vecvecmammām, omēm, mammām un jo īpaši par tām jaunajām sievietēm, kas arī šodien, reizēm vienas un ar dzīvi uz pusēm sizdamās, savējos – mazos, reizēm dūcīgi rūcīgos, pūcīgos, bet tik ļoti mīļos – lielajā pasaulē ved.
Mammas, māmulītes, māmiņas, lai visas ievu kupenas un ceriņzars pie loga ne tikai šodien, rīt un svētdien, bet visu mūžu ikdienu jūsu bērnu acīs plaukst!