Nezinu, varbūt iezīmīgā datuma dēļ (22. aprīlis – komunisma līdera Ļeņina dzimšanas diena, ko Padomju savienībā cita starpā atzīmēja ar Komunistisko sestdienas talku), bet šogad visnotaļ atbalstāmo notikumu – rītdienas Lielo talku – sagaidu ar dalītām jūtām.
Atzīšos, pirmo “aukstuma” akmeni labās ierosmes ūdeņos iemeta dēls, lepni paziņojot, ka piektdien kopā ar klasi talkošot… Durbes parkā. Parkā, ko ikdienas, reizēm pat pa trijiem lāgiem, visus atkritumus savācot un celiņus apslaukot, pārstaigā parka uzraugs Arnolds Šulcs?! Vai tiešām kādam arī šodien, kā mūsu laikos, jāgrābj lapas? Vai šāda ”darbošanās” nebūs kaitējums jau tā visai trauslajai parka ekosistēmai un atbalsts pakūtro jauniešu slinkošanas kārei?
Bet nemaz ilgi nebija jāgaida, lai tā paša parka sakarā man ienāktos arī otrs ”aukstuma akmens”. Patiesībā, pat divi. Aicinot puikas talkā savākt tiešām ar plēvju un citu plastmasas drazu piegružoto visu iecienīto ragaviņu kalnu jeb Bļodu, nācās uzklausīt trejādus argumentus, kāpēc to nedarīt: ”Mēs tur nemaz nebraucām un tur neko neatstājām,… gan jau tur savāks citi talkotāji. Un vispār, kāpēc mums tur kaut kas jāvāc, ja kaimiņi tur ar veselām ķerrām mēslus ved!?” Kaut tam pretī liku, manuprāt, ļoti iedarbīgus argumentus no sērijas ”kas būs, ja visi tā runās un darīs?” un ”būs taču prieks, ja mūsu parks un zemīte būs tīra, ja visi kopā labu darbu padarīsim”, labi redzēju, ka īsti auglīgā augsnē tie vis nekrīt… Starp citu par talkas divējādo ietekmi uz apzinīgas sabiedrības veidošanos šī laikraksta slējās runā arī vides izglītības jomā ļoti zinošā uzņēmuma «Piejūra» direktore Indra Rassone. Viņas secinājums sakrīt ar bērnu novēroto – nez kāpēc, bet fakts – vienu aktīvā darbošanās apkārtnes labiekārtošanā otriem nez kādēļ šķiet kā pamudinājums droši mēslot, jo… gan jau ”talkotāji” vai ”sētnieki” savāks…
Bet par trešo aukstā ūdens šalti talkas radītajam entuziasmam pavisam negaidīti kļuvis… tās sauklis: ”Par zaļāku Latviju!” Nu gluži tāds pats, kā žiglā zāģa «Husqvarna» reklāmai! Un kā izsmiekls skumjām par manā ielā tikko nogalinātajiem diviem izciliem bērziem – krāšņai apkārtnes rotai. Kā izsmiekls vai ik dienas redakcijā uzklausītajiem sarūgtinājuma pilnajiem stāstiem par nocirstajām alejām un ar zemi nolīdzinātām sēņu vietām… To, ka Latvija, iespējams, pamazām, bet tomēr mērķtiecīgi atvadās no savas mežiem bagātākās valsts goda, var nepamanīt tikai aklais…
Jā, zāģēšanas slimība Latvijā ir izplatījusies jau sērgas līmenī. Tā ir visaptveroša nelaime, kuras izslimošanai būs vajadzīga nopietna jaunās paaudzes audzināšanas programma. Un labi apmācīti skolotāji. Labi, ka Jūs šo tēmu cilājat.
Kāda vēl Talkas diena,vai tad neviens neredz,ka Talka ir vien ķeksīša pēc padomijas sindroms.Sen jau lielākā daļa valsts iestāžu ir notalkojušas,lai sestdien var atpūsties no smagās darba nedēļas.Vakar Tukumā skolēni stundu laikā ,plkst.10os gāja talkot.Ar maisiem aizgāja,savāca,atnāca,nolika un visa talka.
Domāju, ka tas ir tikai normāli, ka skolēni notalko ātrāk. Sestdienā būtu problēma ar tikšanu uz talku, jo daudzi brauc ar skolēnu autobusu. Un nedzenu ar varu uz talku nedzen. Tās ir katra sajūtas , sirdsapziņa, atbildība par visi, kurā dzīvojam. Tā ir katra brīvprātīga izvēle.
Pietiek vienreiz ākstīties, lai katrs atbild par saviem mēsliem, katrā vietā ir sargi, uzraugi, pašvaldības policija kur strādā vairāk kā 20 policisti, kuri visi saņem algu. tāpēc lai seko ,pārbauda un dara reālu darbu. Ir pēdējā muļķība vienā dienā savākt 365 dienās mēsloto.
Mēs nemēslojam, mēs savu apkārtni sakopjam regulāri. Savācam neapzinīgo suņu saimnieku mīluļu atstātos mēslus, pīpmaņu izsmēķus u.c.
Ja visi tā rīkotos, nebūtu visapkārt atkritumu kaudzes! Kāpēc vēl kaut kur talkot?
suņu mēsli nav globāla katastrofa, tie sadalās, bet plastmasas pudeles, maisiņi, stikli gan. Kamēr nebūs iznīkusi padlaiku kolhoznieku sapratne par dabas aizsardzību, tikmēr cīnīsimies ar paliekām.
Padomju laikos bia kārtība, jo tad cilvēki dzīvoja paši savā valstī, nevis tādā murgā kā šodien. Sveicu visus V.I.Ļeņina dzimšanas dienā!
dzīvoja PSRS un čaklākie ieraka sadzīves atkritumus piemājas grāvī, slinkākie vienkārši izmeta. Tagad svešā valstī dzīvojošie velkam ārā.
Tikai nemuldi, nozombētais kangar, – tajos laikos pie katras mājas stāvēja atkritumu konteiners, kuru izveda un uzvārījās nevis šim režīmam pietuvinātie žuļiki, bet gan visai sabiedrībai (lasīt pašiem iedzīvotājiem) piederošu uzņēmumu darbinieki.
Kur tu , boļševiks, dzīvoji, komunismā? Lielāko apkārtnes pied…..u kā tai laikā nav bijis!
Diez, kā Jūs justos, ja no rīta, ejot ārā no pagalma pie vārtiņiem priekšā liela suņa čupa! Kā tā var sadalīties, ja to nesavāc? Tikai jautājums, kas to savāks? Ja to izdarītu suņa saimnieks -OK! Tika tā notiek reti, parasti tas jādara citiem.
suņu čupas “citi mēs” varam paciest:) Nevaram paciest plastmasas maisiņus, stiklus, bīstamos atkritumus.. Jums vienkārši vajag parunāt ar to suņa saimnieku. Ja nevarat sarunāt ar saimnieku, suņukam jārada neērtības. Ir arī atbaidīšanas līdzekļi (izsmidzināmi), kas iegādājami mednieku veikalos.