Izglītības reformas mūsu valstī ir kā karsts kartupelis, kuru nevar ne norīt, ne izspļaut. Tas, ka reformas ir nepieciešamas, to saprotam mēs visi. Liela sabiedrības daļa pamatoti iebilst pret skolas gaitu sākšanu no sešu gadu vecuma. Ar šo ideju esmu saskārusies savā mūžā nu jau var teikt trešo reizi, un arī šoreiz tā ir izgāzusies, sabiedrības neatbalstīta. Un nav jau tā, ka tas būtu sabiedrībai nepopulārs lēmums un tāpēc to neatbalsta. Tam ir pamatojums. Var jau teikt, ka pēdējais pirmsskolas izglītības iestādē pavadītais gads ir pirmā klase skolā, taču no tā jau nekas nemainīsies, tā būs tikai atskaite, ka kāds ierēdnis ir gandrīz vai pārstrādājies un lielu darbu paveicis. Ja nu reiz tā gribētu no sešiem gadiem sākt skolas gaitas, tad joprojām nav redzēts un dzirdēts, ka kāds būtu analizējis situāciju, vai skolas spēs nodrošināt telpas, kur sešgadnieki varētu, piemēram, gulēt diendusu. Skolu optimizāciju dēļ ir ciemi, kur skolas nav un bērni jau 7.00 no rīta gaida skolas autobusu. Dažs līdz skolai autobusā vēl paspēj nosnausties… Un te nederēs ierosinājums, ka stundas varētu sākt vēlāk, jo lielākai daļai vecāku darbs sākas 8.00. Kas tad bērnu pavadīs uz skolu? Un arī bērns sešu gadu vecumā vēl nav spējīgs patstāvīgi mācīties, sagatavoties nākamās dienas stundām, nest ar grāmatām smago skolas somu, patstāvīgi atgriezties mājās no skolas. Nu šī ideja vismaz pagaidām ir atlikta…
Ir pagājis ilgs laiks, kopš spriež un raksta par jauno mācību saturu. To izstrādā projekta «Skola 2030» dalībnieki. Jaunais izglītības saturs tiekot izstrādāts, izmantojot Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļus – gandrīz 12 miljonus eiro. Taču arī pāreja uz jauno izglītības saturu, šķiet, nebūs iespējama, jo premjerministrs Māris Kučinskis jau ir paziņojis, ka šai Saeimai vairs nevajadzētu lemt par reformu. (Nu, ja vēlēšanas tuvojas, konkurenti, šai gadījumā Vienotības ministri ar visām savām idejām, jāapkaro savlaicīgi.) Bet, ja tā, tad var iznākt, ka reformas neieviešanas dēļ Eiropas struktūrfondu finansējums būs jāatmaksā no valsts budžeta. Tas rada bažas, ka ar šo reformu ies tāpat kā ar e-veselības ieviešanu – nauda būs iztērēta, bet rezultāts gaužām bēdīgs. Kad ir runa par skolotāju un mediķu algām, tad aizvien ir aizbildinājums, ka esam nabadzīga valsts, naudas nav, bet, kad ir runa par valsts amatpersonu algām, tad saka, ka algām jābūt konkurētspējīgām, citādi augsta ranga speciālisti nestrādās…
Bet kur ir šo augsta ranga speciālistu un amatpersonu atbildība, jo šobrīd mēs par visu maksājam tik dārgi?
Skolotāju alga ir atkarīga no skolēnu skaita klasē. “Nauda seko skolēnam” ir jālikvidē. Jo šādi tiek veicināta mazo skolu slēgšana. Kā arī klases audzinātāji atļaujas teikt, ka nemācīšot un nepievērsišot uzmanību visiem audzināmiem bērniem, jo šīs sistēmas dēļ audzēkņu vienā klasē ir vairāk kā 35.
Kā arī ir jāpagarina mācību gads, savukārt mācību stundas dienā mazāk. Lai bērns var mierīgi apmeklēt ārpusskolas izglītības un interešu pulciņus.
Un tā varētu turpināt… ir ļoti daudz kā nejēdzīga un steigšus ir vajadzīga reforma.