9. maijā, atzīmējām Eiropas Savienības 62. dzimšanas dienu. Tieši 1950. gada 9. maijā toreizējais Francijas ārlietu ministrs Robērs Šumanis izteica priekšlikumu par Eiropas apvienošanu. Gluži vai ironiski, bet pēc nesenajām prezidenta vēlēšanām, iespējams, tieši Francija var kļūt par vienu no apdraudētākajiem posmiem vienotās Eiropas pamatos. Eiropas vienotību un finansiālo disciplīnu atbalstošā Nikolā Sarkozī vietā nu pie šīs lielvalsts stūres nāks Fransuā Olands, kura priekšvēlēšanu kampaņas pamatā bija "gāzi grīdā" idejas jeb izdevumu nemazināšanas, pat palielināšanas solījumi, kas ir pretrunā ar līdzšinējiem centieniem samazināt valstu parādus. Visādi jau vēl var gadīties, taču Rietumu prese Olanda uzvaru vēlēšanās jau nodēvējusi par smagu triecienu partneriem, kā arī kopējai Eiropas fiskālās disciplīnas politikai; Francija esot "simboliski pametusi Ziemeļeiropu, nosliecoties par labu Eiropas dienvidiem, vismaz jautājumā par attālināšanos no budžeta disciplīnas". Vēl traģiskāka situācija ir Grieķijā, kur pēc nule kā notikušajām vēlēšanām valdības veidošana uzticēta kreisi radikālai partijai «Syriza». Vēl nav zināms, vai tas izdosies, bet partijas līderis jau paziņojis, ka noraidīs jebkādas iepriekš panāktās vienošanās par Grieķijas aizdevumu programmu, tā teikt, pigu jums – aizdevēji un partneri; naudu esam iztērējuši, atdot neko negrasāmies!
Lai arī vidējam, visbiežāk – eiroskeptiski noskaņotam Latvijas iedzīvotājam "tālo" valstu notikumi varētu šķist pilnīgi maznozīmīgi un viņš labprāt "pasūtītu tos Eiropas birokrātus" labi tālu. Taču patiesība nav tik vienkārša. Protams, ar ES viss nav kārtībā un dažkārt esam nepamatoti apcelti, bet vērts atcerēties – kad piedzīvojām vienu no smagākajām krīzēm vēsturē, tieši dažādi Eiropas finansēti projekti daudziem deva iespēju kaut cik noturēties virs ūdens, arī viens no lielākajiem aizdevējiem Latvijas glābšanai no bankrota bija tieši ES – manuprāt, nopietns pierādījums tam, ka iestāšanās savienībā vismaz līdz šim sevi ir attaisnojusi. Arī turpmāk tieši no ekonomiskās un politiskās stabilitātes Eiropā atkarīgs, vai saņemsim atbalstu no ES dažādu finansējumu veidā, vai mūsu uzņēmējiem būs, kur pārdot saražotās preces, līdz ar to nodrošinot Latvijas iedzīvotājus ar darbu un valsti ar nodokļu ieņēmumiem…
Jā, naivi cerēt, ka ES izjukšana mūs neietekmētu gauži bēdīgā veidā. Žēl, ka šo atziņu nav pieņēmušas visas tā sauktās vecās Eiropas nācijas. Ja tā – mūsu upuris, visai drastiskā veidā pārvarot krīzes sekas, tieši viņu dēļ var izrādīties velts.