Tik viegli kā debesis var paraut vaļā sniegs, tik viegli šobrīd varu aizelsties stīvās vīrieša raudās. Novembra pelēkajā pusē, kad meteorologi vēl nekacināja rīt un citurīt solot sniegu, no dzīves aizgāja kāds man tuvs cilvēks. Aizgāja pēc grūtas slimības, un šis grūtībās kopā pavadītais laiks satuvināja mūs pavisam neparastās izteiksmēs – ar domām par neizbēgamību, likteni, cilvēciskajām kļūdām, priekiem un – sāpēm. Nekad agrāk nebiju tik daudz domājis par to, kas paliek pēc cilvēka, un šobrīd – jā, arī par bēru tradīcijām.
Atzīšos – nāves fakts mani satraucis kopš bērnības, tāpēc visvairāk mulsina cilvēki, kas bez ticības vienkārši dzīvo ar domu – nav vērts iespringt par lietām, ko nevar mainīt. Ne viens vien ar krietnu gadu nastu plecos man atbildējis:
– Cenšos par to nedomāt…
Taču vai tiešām dzīve – tās jūtas, kas saistīja ar mīļajiem, nav tā vērtas, lai klauvētu pie durvīm, ko aizver nāve?… Var, protams, teikt, ka aiz šīm durvīm nekā nav, taču – sarīkojiet bēres un ieraudzīsiet to iespaidīgo pagātnes mantojumu, kas veido tradīcijas – kas liek mest trīs saujas smilšu nezin kāpēc, dzert pirmo vīna glāzi vieglām smiltīm… nez kāpēc, likt zārkā noteiktas lietas – sazin’ kāpēc… Kāpēc? Vai tiešām vienalga, kāpēc?!
Ja nav vienalga, jūs meklēsiet īstu, dzīvu – paša jutekļiem sajūtamu – pieredzi tai lauciņā, kas ārpus ierastā un zināmā. Varbūt tāpēc mācītājs Juris Rubenis pēc dievvārdu locīšanas gadu desmitu garumā nu klusā lībiešu krastā nodibinājis kristīgās meditācijas centru. Varbūt tāpēc meditēt un lūgties par jebko kļuvis moderni, jo tas laikam tāds pretsvars šosejām un lielveikalu kņadai, kas aizvien ciešāk apjož ne tikai dievnamus, bet arī kapsētas – vietas, kur klusumā un mierā savā esībā ielūkoties…
Vai tas maz vairs iespējams? Vai protam nomierināt prātu, domas un vēlmes? Vai esam domājuši, kas tā tāda – garīgā higiēna? Ja nē, tad tas viss vēl priekšā, kad zaudēts tas, kam esam pieķērušies. Kad saprotam, ka labos vārdus nevajag taupīt un labāk tos teikt jau šeit un tagad…