Neskatoties uz degvielas cenu mūžīgo augšupvirzību un citu ar spēkratu saistīto izdevumu neizbēgamību, reizēm tomēr izdodas ķert kaifu no tēvzemes lielceļu vagošanas pie auto stūres. Un būtu liekulīgi apgalvot, ka "nekad" un "nemūžam" nav ātrāk par atļautajiem 90 kilometriem stundā gribējies braukt…
Bet man – švakam pārkāpējam, ja neskaita dažus tā sauktos "blondos izgājienus", nekādu negadījumu vai saķeršanos ar brašajiem ceļu policistiem tā īsti nav bijis. Cik gadījies redzēt strīpainā zižļa mājienus, tik ar trīcošu sirdi un mazliet padumju smaidīšanu esmu tikusi cauri; sliktākajā gadījumā – ar pirksta pakratīšanu, ja, piemēram, tiesības kaut kādā paralēlajā pasaulē atkal noziedējušas. Un ne tikai man tāda pieredze! Ja cilvēks nav rūdīts noteikumu pārkāpējs, manuprāt, no sodīšanas nav nemaz tik ļoti jābaidās, jo ceļu policisti – arī tikai cilvēki un gluži par ātruma pārsniegšanu trīs kilometru robežās vis protokolu nesastādīs… Toties fotoradari!…
Jā, likums visiem viens, un ceļu satiksmes noteikumi operē ar pavisam konkrētiem skaitļiem. Tātad, ja pārkāpsi noteiktos 50 un 90 kilometrus stundā, – maksā ragā! Ne smaidīšana, ne draudzīgi cilvēciskā attieksme nelīdzēs. Tikai ko lai domā autovadītājs-parastais, ja pat Saeimā turpina diskutēt par radaru uzstādīšanas likumību? Ja tikai tagad, kad jau sastādīti 16 000 protokolu par 280 400 latu soda piespriešanu, sāk runāt par grozījumiem, kas liks sodīt nevis par pārsniegtajiem 3, bet gan 11 kilometru ātrumu stundā?! Ko domāt, ja vēl arvien diskutē, kam īsti šie radari domāti – peļņai (īpaši – radaru uzstādīšanas firmai) vai "nenoskārstai vajdzībai", tas ir – satiksmes drošībai!? Un ja vēl piedevām, tā teikt – garnīram, izrādījies, ka firmai izdevīgāk sodu samaksāt, nekā valsts pasūtījumu līdz galam izpildīt?! Sakiet jel, kur lai rod to veselīgo augsni labprātīgai likumpaklausībai?!
