Atzīstos! Mans rumpītis ir caurumcaur konservatīvs un straujas pārmaiņas laika apstākļos uzņem ar puņķaini lipīgiem protestiem. Ja nopietni, sava daļa vainas vīrusu straujākajā izplatībā būtu jāuzņemas arī jaunajam mācību gadam – daudz vairāk virsmu un pusmazgātu rociņu, kuras darbojas kā ātrgaitas šosejas dažādu saslimšanu izraisītājiem. Arī stress kopējo situāciju neuzlabo, un lielāks vai mazāks satraukums, uzsākot skolas gaitas, jau piemeklē kā skolotājus, tā skolojamos un viņu vecākus.
Kopš labas uzvedības un zināšanu iedauzīšana vairs netiek uzskatīta par labu pedagoģisko praksi, vēl vairāk – tā ir kriminālsodāma, arī vecāki spiesti kļūt arvien radošāki un zinošāki. Lai jauno cilvēku ieinteresētu un mudinātu mācīties, vairs nepietiek tikai ar to, ka pārzini matemātikas formulas kā savus piecus pirkstus un latviešu valodas gramatikā jūties kā zivs ūdenī. Nē, vēl der arī zināt, kādā apgaismojumā un pozīcijā bērnam pildīt mājas darbus, cik ilgi viņš spējīgs vienlaidus koncentrēties, kādas ir bērnu informācijas uztveres īpatnības, jauno tehnoloģiju iespaids šajā jomā utt., utjp. Un labi, ka ir skolotāji, kuri, kā nojaušu, paši savas iniciatīvas dēļ reizēm uz izzinošu parunāšanos kopā aicina arī vecākus. Cik daudz no tā visa vienmēr izdodas arī praksē īstenot, ir cits jautājums, bet, nu, “pastāvēs, kas pārmainīsies”, un visas šīs papildu rūpes un uztraukumi jau tikai pašu bērnu dēļ!
Tomēr, kamēr ir pedagogi un vecāki, kuri cenšas meklēt arvien jaunākas un labākas metodes izglītībā, likumdevēji, šķiet, strauji ieslēdz atpakaļgaitu. Tā, ilgi aprunātās veselības mācības vietā, kur koncentrētā veidā jaunieši varētu uzzināt par veselīgu dzīves veidu šī vārda visplašākajā nozīmē, dabūjām kaut kādas “tikumības vadlīnijas”. Protams, tas skaidrs, ka konkrētie likuma grozījumi ir vien vāji slēpts homofobu ražojums un būs interesanti paskatīties, kurš konkrēti būs gana nekautrīgs, lai sevi pasludinātu par īsteno tikumības un estētikas normu pārzinātāju. Vien bail, ka, novedot jautājumu līdz absurdam (kas, teorētiski, ir ļoti iespējams), skolotāji nesāk baidīties mācīt bērniem piedauzīgo dziesmiņu par gailīti, kas nez kur rītā skrien, nemaz nerunājot par padzīvojušo Karlsonu, kura draudzība ar maziem brālīšiem, skaidrs, ka ir galīgi aizdomīga! Vēl jau arī iespējamas psiholoģiskās traumas, jo nez vai visi klasē būs laimīgi, ja skolotājs būs spiests moralizēt par to, ka bērni dzimst vien kristīgā laulībā? Īsāk sakot, mans kā vecāka viedoklis, šādam konservatīvismam, kas jau bīstami robežojas ar atpalicību, mūsdienīgā un veselīgā izglītības sistēmā vietas nav! Bet kā bez veselību maitājošas stresošanas ko varētu mainīt – lūk, tas jau ir jautājums!