Par vēlēšanām, ne valsti domājot

Pārskatot pēdējā laika aktualitātes, jāpiekrīt tiem sabiedrisko procesu vērtētājiem, kas uzskata, ka esam jau pamatīgi ieskrējušies nākamā gada Saeimas vēlēšanu trasītē. Var jau saprast, ka sasparojas jaunie. Galu galā vēl tikai dažas nedēļas, lai pagūtu piereģistrēt partiju, kas drīkstētu startēt 13. Saeimas vēlēšanās nākamā gada 6. oktobrī. Tad vēl jāsavāc 500 biedri…

Un, iespējams, tas nemaz tik grūti nebūs, jo gan šī brīža jaunie – «Par», un sevi jau parādījušie bordānieši – tiešām vieš cerības. Toties vecie vēži!…

Skatoties, kā Rīgā šeptējas saskaņieši un daudzās citās vietās, īpaši Jūrmalā un Daugavpilī, – Lemberga zaļzemnieki (priekšpulks vai vasaļi – ej, nu zini, kā lai pareizāk viņu ciešās saites ar līderi sauc?), tiešām pārsteidz, cik mēs – vēlētāji – esam pacietīga un, kas nožēlojamāk, – mazprasīga publika.

Nacionāļi savā ziņā malači. Var tikai apbrīnot, kā viņiem ar tukšu muldēšanu (nodokļu politika) un pat piedauzīgu biedrošanos ar saskaņiešiem (tikumības jautājumos) visu laiku izdodas sevi noturēt ziņu virsrakstos! Cepuri nost, kaut jauni, bet konservatīvi līdz galam! Ja skatās uz mutīgāko runas vīru Imantu Parādnieku, pat arhaiski konservatīvi, ar idejām no tiem laikiem, kad, iespējams, senlatviešu (jeb kā nu toreiz te vietējos medniekus-vācējus sauca) kopienā vairākas sievas vienā laikā vīram arī bija atzīta norma…

Lai cik arī nebūtu simpātiski daži tās pārstāvji, «Vienotība» šobrīd atgādina komunālo virtuvi. Turklāt nakts laikā un brīdī, kad pēkšņi tiek iedzēsta gaisma. (Studenta dzīves laikā pieredzēts, ka tad aktīvākā dzīvā radība mūk, kur un kā vien var…) Jā, atsevišķie šīs ”virtuves dežuranti” jeb ministri, varbūt vienīgi izņemot vecbiedru Kārli Šadurski, ar pamanāmām un publikai pievilcīgām idejām īpaši neizceļas. Un arī, ja par izglītību runājam, vai tiešām sešgadnieku skološana būtu tas piedauzības akmens, kas pašķirs nācijas ceļu uz apgaismību? Jā, ir ļoti neatlaidīgs spiediens ”uz kompetencēm”, bet, runājot ar pedagogiem un cenšoties noskaidrot, ko tas nozīmē ”cilvēku valodā”, neko daudz vairāk par atkārtojuma frāzēm no dokumentiem vai samērā vienkāršotu skaidrojumu, ka zināšanas jāprot pielietot reālajā dzīvē, sadzirdēt tā arī nav izdevies.

Kāpēc par šo visu it kā jau saprotamo ņemšanos ir bažas? Tāpēc, ka, pavisam ticams, – domājot tikai par nākamgad izcīnāmajiem krēsliem, mūsu politiķi labākajā gadījumā nepieņems, bet sliktākajā sacūkos ilgi gatavotus un daudzu cilvēku teju ar sirds asinīm izcīnītus un visai nācijai būtiskus lēmumus. Kā, piemēram, aizvakar tas tika izdarīts ar Pašvaldību referendumu likumu, svītrojot no tā iespēju iedzīvotājiem pieprasīt balsojumu par teritoriālā plānojuma izmaiņām, lai gan tieši to lūdza Jūrmalas aizsardzības biedrība, vācot dokumentus un deputātu atbalstu šī likuma ierosināšanai.

Bet vēl nopietnāks ir jautājums par pārmaiņām nodokļu un veselības aprūpes jomā. Neskatoties uz to, ka abu par šīm reformām atbildīgo ministriju vadība, sitot sev un partijai pie krūts, lepojas ar sasniegto un stāsta, cik nu viss būs skaisti, labi un citādāk, nozaru speciālisti neļaus samelot – nekas jau nenotiek. Nodokļu reforma gala beigās neapmierina ne uzņēmējus, ne īsti uzlabo trūcīgāko cilvēku dzīvi. Bet veselības aprūpē nekādas reformas nemaz nav. Faktiski neviena no tām problēmām, kas iepriekš uzrādīta, jau risināta netiek. Ir tikai ”acu zāļu tiesai” dabūta nauda, lai nodzēstu jau daudzviet gruzdošos sabrukuma ugunsgrēkus. Turklāt nauda nav nopelnīta, bet par krietniem procentiem uz parāda ņemta…