Šajās dienās novērtēju dzeramā ūdens pieejamību – kaut vai to, ka var vienkārši atgriezt ūdens krānu un dzert, cik tīk. Ka ir peldamas peldvietas. Šīs šķietami pašsaprotamās lietas, kas ļauj sadzīvot un izturēt mūsu platuma grādos anomāli ieilgušo karstumu. Un vienlaikus piedzirksteļo sīkdomas par to, kā ir citur – ka Barselonai dzeramo ūdeni kuģos pieved, ka Austrālijā ierasta prakse ir lietot attīrīšanas ietaisēs pārstrādāto ūdeni; par Āfrikas valstu tradīcijām pat nerunājot – ir vietas, kur vienkāršāk ieziesties ar dzīvnieku taukiem, nevis mazgāties… Un – tieši tāpēc, vai novērtējam mums doto?… Žurnālista gaitās ir daudz piedzīvots. Prātā nāk kāds seminārs par ūdens atdzelžošanas tēmu. Tolaik vēl tikai rakstījām projektus atdzelžošanas staciju būvei un tika spriests, ka daudzviet novados ūdensvadu stāvoklis ir katastrofāls; ka patiesībā dzeršanai nepiemērotu ūdeni spiesti dzert arī bērni skolās un bērnudārzos. Un interesanta bija kāda speciālista piezīme, sak, ja no mazotnes ko dara, tad organisms pierod. Lai nu bērni izmēģinājumu trusīšu lomā, bet varbūt – pieradīs!?… Un veidosies pret piesārņotu vidi noturīgāka sabiedrība… Varbūt, bet, ja nu nē? Ar ko īsti spēlējamies un eksperimentējam!?…
Varētu teikt, ka šodien viss kārtībā un kam cilāt vecas lietas, taču uz mirkli iedomājieties, kā būtu, ja nebūtu ES fondu līdzekļu?… Vai atminaties atkritumu kalnus izgāztuvēs un stāstus par piesārņotajiem gruntsūdeņiem? Man vēl acu priekšā lopu iekšas Smārdes izgāztuvē, melnā zampa Vecmoku karjerā un atskaite par grunts piesārņojumu, kas lēnām, bet neatlaidīgi no «Ziedoņiem» virzās uz Sēmi… Nu izgāztuves pārvērstas zaļos pakalnos un līdz ar projekta noslēgumu pieklusušas arī runas par gruntsūdeņu kvalitāti. Daudzās vides lietas sakārtotas atbilstoši Eiropas normām, taču vien glupais nepamanīs, ka dzīvojam no projekta uz projektu un sekot kādai nacionālai attīstības koncepcijai kaut kā nesanāk. Un ne jau tāpēc, ka valstij līdzekļu trūktu, bet jautājums ir par attieksmi un prioritātēm. Tāpēc labi, ka ir Eiropas nauda, taču… joprojām netrūkst čadīgo, kas mazgā auto ezera krastā, atejas ūdeņus ievada upē un līdzīgā garā… Speciālisti teic, ka virszemes gruntsūdeņi Latvijā jau vairāk vai mazāk piesārņoti – dzeršanai labāk izmantot dziļurbumos iegūto… Un kas tālāk – lai bērni pielāgojas!?… Jo bez Eiropas naudas pašiem godaprāta un saprašanas nepietiek?…