Šīs vasaras tveice, kas atkārtojas ar apbrīnojamu regularitāti, daudziem palīdz gan iesauļoties pie jūras un citiem ūdeņiem, gan – ļauj arī uzelpot vismaz pāris dienas nedēļā, kad termometra stabiņš “atpūšas”, paceļoties vien pāris iedaļas virs 18 grādiem…
Tveice, ja tajā – nevis ar jaudīgiem kondicionieriem apgādātajos kabinetos, bet uz ielas – nāktos uzturēties Tukuma „tēviem” un saimniekiem, plānotājiem, projektu autoriem un to izpildītāju priekšniekiem, tas ātri vien piespiestu sajust, kā ir tad, kad saule cilvēku gandrīz burtiskā nozīmē spiež asfaltā iekšā! Brīvības laukumā, kas it kā ir mūsu pilsētas centrs, vienīgo ēnu, kas krīt no vienīgās liepu rindas, izmanto… vien zaļie alus tirgotavas telšu jumtiņi. Māmiņām ar bērniem un saules nogurdinātajiem senioriem atliek tikai viena iespēja – cepties karstajā saulē. Tiesa gan, bērni var šļakstināties ap krietni vien apdrupušo strūklaku. Katrīnas laukumā – līdzīga aina, tikai bez strūklakas: cepoties karstajā saulē, ir neiespējami ilgi priecāties par burvīgajām rozēm! Arī laukumā pie autoostas – kamēr izaugs tie žēlīgie kociņi, kas iestādīti iznīdēto ābeļu un citu koku vietā, sabiedriskā transporta lietotāji gadiem jutīsies kā uz cepešpannas… Nez, kurš mums, iedzīvotājiem, varētu ticami izskaidrot, kāpēc VISS zaļums jānocērt, jānozāģē, ar saknēm jāizrauj, pirms LABIEKĀRTOT?! Un cik no tiem mazskaitlīgajiem soliņiem ietvju malās var lepoties ar tīkamu paēnu?
Turpinot iesākto tēmu – tuvojoties Rožu svētkiem, kaut kā neērti kļūst pieminēt saukli “Uz Tukumu – pēc smukuma!” Jo – kur tas paliek?! Pamazām kļūstam… aizvien noplukušāki. Mazie ēnainie skvēriņi apbūves un labiekārtošanas dēļ pazuduši cits pēc cita. Metāla “vides objekti” (pie kāpnēm uz Tukums I staciju un skvēriņā pie Raudas un Meža ielas apļa) tiktāl aprūsējuši, ka nav vairs nosaucami ne par skaistiem, ne interesantiem. Cik ilgi vēl māksliniekiem pietiks pacietības, laika un krāsu Tukuma centra graustu fasādes apgleznojot?
Iespējams, par šo visu arī turpinātu klusēt, ja nebūtu gadījies viesoties Kandavā, Liepājā, Kuldīgā un dažviet citur. Ja radi, draugi un paziņas ar aizrautību nestāstītu par pārsteidzošajiem projektiem, ko skaistuma un kārtības mīlestības vārdā realizējuši iedzīvotāji citās pilsētās. Tukums šajā jomā pēdējos gados šķiet kaut kā pieklusis, sabremzējies. Es mīlu Tukumu! Mīlu savu pilsētu! Un tieši tāpēc gribas to redzēt vēl skaistāku, gaumīgāku un sakoptāku. Ar savu „odziņu”! Un, lai cik skaistas un izdomas bagātas puķu dobes veidotu un koptu mūsu pilsētas daiļdārznieces, ar to vien ir krietni par maz.