Piektdienā, kad top šī sleja, līst. Debesis kopā ar daudziem jo daudziem hokeja faniem raud, no Kārļa Skrastiņa atvadoties… Vēlēšanu likuma reglamentēts pieklusums valda visā Latvijā… Cilvēkiem beidzot ir gan iemesls, gan iespēja padomāt! Par Kārli, ko joprojām saucam par "dzelzsvīru", vienlaikus ieklausoties tajos, kas apliecina: visvairāk viņā bija…Mīlestības! Pret tuviniekiem, pret savu dzimteni, pret dzīvi.
Kamēr līst, kamēr klusumu pārtrauc vien lietus, ne vairs vārdu plūdi, varam palūkoties no malas uz visu – uz sevi, uz dzīvi, uz pasauli… Padomāt par Rītdienu – gan šī vārda šaurākajā, gan plašākajā nozīmē.
Tādu, lietus relaksētu, mani pēkšņi ieinteresē kādā žurnālā nejauši ieraudzīts raksts par "vārdiem un darbiem". Lai gan tas tapis vēlēšanu sakarā, pārsteidz tajā izmantotā "vārdu mākoņu" programma": visbiežāk minētie vārdi ir lielāki, bet retāk minētie – mazāki…
O! Interesanti, kā izskatītos, ja ar šādu programmu mēs apstrādātu… katrs savas domas, savus vārdus, izteikumus?! Nez, cik lielā tūcē izvērstos "krīze" un "grūtības", cik sīks, iespējams, izrādītos daža laba "patriotisms"?.. Cik lepni pa mūsu apziņas debesīm peldētu "tiesības", un cik dziļā pamalē nostumts vai piemirsts atklātos "pienākums"?.. Padomāsim par to, – tas noteikti ir vismaz interesanti!
Padomāsim šodien, kamēr velkam krustiņus un mīnusiņus vēlēšanu zīmēs! Jo rīt jau būs jauna diena – ar jaunām ziņām, jauniem avīžu virsrakstiem, jauniem uzdevumiem un izaicinājumiem, pienākumiem un panākumiem, priekiem un raizēm. Ar jauniem, mūsu pašu radītiem "vārdu mākoņiem". Ar pašu veidotām Rītdienas debesīm – zilām, skaidrām un dziļām, pilnām gleznainiem gubu mākoņiem, vai tādām, no kurām atkal – pelēcīgi un depresīvi – līs, līs un līs… Un nemierināsim sevi, taisnojoties, ka rudenim tas piedien. Jo šis taču ir gan "cāļu skaitīšanas", gan graudu vētīšanas laiks, un katram optimistam pienākas vismaz pa vienam zeltainas rudens lapas "ordenim"!
