Par valsts budžetu iedomājot…

Nu gluži kā jaunu Romas pāvestu ar dūmu strūklu virs Vatikāna kapelas gaidot. Tā daži ļoti ieinteresētie vērotāji izteicās par teju diennakti garo Saeimas ārkārtas sēdi, kurā sākumā kaismīgi, vēlāk aizvien rāmāk par valdības sastādīto šī gada budžetu izteicās gan opozīcijas, gan arī valdošo partiju pārstāvji. Pret rītu budžets ar minimālu 52 balsu pārsvaru pieņemts, un nu jau var mērīt, salīdzināt un vērtēt, kas un kā būs mazāk, vairāk vai citādāk. Turklāt ne tikai šajā 2023. gadā, bet pamatā arī divos nākošajos gados.

Lielais valdošās koalīcijas trumpis – naudas ziņā šis ir viens no ”svarīgākajiem” – gan ienākumu, gan tēriņu ziņā apjomīgākajiem budžetiem, kāds līdz šim bijis. Valsts apvienotie ieņēmumi prognozēti 12,7 miljardu eiro, izdevumi – 14,7 miljardu apmērā. Pieaugums, salīdzinot ar pērno gadu, abās sadaļās ir par vairāk nekā 2 miljardiem lielāks. Un tas arī loģiski, jo ir inflācija, kas joprojām turas virs 20%, arī cenas un attiecīgi patēriņa nodokļu ienākumi ir gana augsti. Vismaz teorētiski tā vajadzētu būt, jo nav novērots, ka tirdzniecības apjomi kādā no sektoriem (nu, varbūt granulu un malkas iegādē?) būtu īpaši kritušies. Savu artavu ieņēmumu pusē noteikti devusi arī visai dāsni pieaudzētā minimālā alga (620 eiro), kuru turklāt par vismaz 80 eiro paredzēts celt arī nākamgad. Teorētiski šiem pielikumiem nodokļu masu vajadzētu audzēt pamatīgi. Tas teorētiski, jo, skatoties uzņēmēju virzienā, kam, sākot no pirmā centa, šī nauda kopā ar visiem nodokļiem kaut kā jānopelna, ir lielas bažas, ka daudzi, kas pēdējos gados no pelēkās zonas jau bija stabili izgājuši, skriešiem vien metīsies tajā atpakaļ… Aizdomas par to, ka mūsu valsts (arī tās pašvaldību pārvaldītajā daļā) aizvien nav uzņēmējiem draudzīga, ka tā aizvien vairāk birokratizējas (nauda tiek atvēlēta dažādām valsts struktūrām un to aprīkošanai; saziņa ar valsti daudzās jomās joprojām ir sarežģīta, aizvien vēl nav nodrošināta vienota dokumentu aprite dažādu valsts iestāžu starpā utt.) un, ja tā varētu izteikties, tiecas atņemt darbības lauku privātajam biznesam, vērtējot budžetu, izteica arī Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents Aigars Rostovskis.

Salīdzinoši liels ir budžeta deficīts (1,77 miljardu eiro jeb 4,2% no iekšzemes kopprodukta (IKP)), un arī dzīvei uz parāda noteiktie griesti gana augsti – 19,2 miljardi eiro jeb 45% no IKP. Bet kādi varianti, ja dzīvojam kara draudu apstākļos un nav mums ne zelta, ne naftas atradņu, ne arī savas Silicija ielejas tehnoloģiju brīnumu izgudrošanai un attīstībai? Kara tieši vai netieši noteiktās vajadzības arī ir lielākais deficīta radītājs. Bez aizsardzības spēku attīstības un stiprināšanas, bez ieroču iegādēm (tagad taču, kā nekad iepriekš, labi zinām, cik miljonus maksā viena raķete, viens tanks un pretgaisa aizsardzības sistēma!), bez atbalsta Ukrainai, ievērojamu daļu izdevumu veido arī kara dēļ piedzīvotā energoresursu cenu sadārdzinājuma mīkstināšana. Lai arī tā, manuprāt, nebija tā taisnīgākā (lielāko atbalstu saņēma turīgākie, bet mazturīgākajiem ne gluži jau savas vainas dēļ bija jāiztiek lielākoties vien ar 60 eiro), taču, jāatzīst, bija gana mīksts spilvens ekonomikai kopumā.

Par trokšņainākajām sfērām – veselības aprūpi un izglītību runājot – manuprāt, finansējums un ar to saistītie lēmumi (vai otrādāk) vērtējami kā plāna trešā uzsildījuma zupa. Jau atkal, manuprāt, bet nav pieņemts neviens lēmums, kas situāciju kardināli varētu mainīt uz labu. Medicīnā tas joprojām būs deķītis, ko staipīs uz visām pusēm, un kāds kādu brīdi varbūt arī būs siltumā, bet lielajām problēmām – piemēram, modernai un sistēmiskai onkoslimību ārstēšanai vai tālredzīgai ģimenes medicīnas attīstīšanai joprojām ”sals kājas un sāni”, jo naudas lielākoties, kā šobrīd izskatās, pietiek tikai atsevišķu un ļoti plašu caurumu lāpīšanai. To pašu var teikt par izglītību, kur neizdevās pieņemt, manuprāt, tomēr nepieciešamos valsts puses nosacījumus skolu pastāvēšanai, ko rosināja izglītības ministre A. Čakša. Nu redzam taču, ka pašvaldībās ir gluži vai neiespējami pieņemt racionālus un, kas svarīgākais, tieši bērnu interesēm atbilstošus lēmumus… Nekādas radošas pieejas un oriģinālus piedāvājumus, nu, kaut vai, piemēram, kā Īrijā (tur ir tāda pati mazo skolu problēma, kā pie mums, un dažviet to šobrīd ļoti veiksmīgi risina uz ukraiņu klašu atvēršanas rēķina) taču neredzam. Nav dzirdēts, ka tos tūkstošus, kas tagad tiek tērēti kāda bērna skološanai vienā vietā, kāds tiešām arī gribētu ieguldīt reālā bērnu izglītības kvalitātē. Bet varētu. Par to naudu visus dažas skolas bērnus varētu gan regulāri uz baseinu, gan slidošanu ledus hallē, un, ticams, ka arī kādā apmaksātā ekskursijā aizvest. Un droši vien, tā labi padomājot, vēl pāri paliktu, lai stiprinātu vietējās kopienas centrus, biedrības, kultūras namus, bibliotēkas – visas tās vietas, kur cilvēkiem pulcēties, aprunāties un sajusties, ka ir kādai vietai piederīgi… Tik populistiskas runas un turēšanās pie vecajām, labi iebrauktajām sliedēm, un viss. Nu labi, tās jau tālākas atkāpes, par kurām tomēr Saeimas neizlēmības dēļ mums nāksies runāt vēl un vēl… Gluži tāpat kā par citām nule kā pieņemtā budžeta sadaļām.