Nu jau 13. gadu pēc kārtas starptautiski un gadus piecus arī Latvijā oktobra nogalē atzīmējam UNESCO «Pasaules medijpratības un informācijpratības nedēļu». Tās notikumos piedalāmies arī mēs – «Neatkarīgo Tukuma Ziņu» veidotāji. Bez līdzdalības profesionāļu diskusijās un Latvijas Nacionālās bibliotēkas apmācību programmā, domājams, arī šī sleja varētu būt kā mūsu ieguldījuma šajā pasaules notikumā…
Jāteic, ka tieši Latvija bija tā, kas mediju nozīmībai un medijpratības kustībai pievērsa īpašu uzmanību Eiropas mērogā un attiecīgi arī Eiropas parlamentā. Tur tikai pagājušajā sasaukumā (un lielā mērā tas noticis, pateicoties vienai deputātei, bijušajai Latvijas kultūras ministrei Dacei Melnbārdei) par svarīgām sāka uzskatīt arī mediju, žurnālistikas, informācijas un dezinformācijas lietas. Parādījās arī ES mērogiem neliels finansējums un tika uzsākti pētījumi. Īsi pirms iepriekšējā sasaukuma beigām gan Parlamentā Briselē, gan arī vairākos forumos tepat Latvijā tika publiskoti pētījumu rezultāti, atziņas un gana šaurā lokā notika arī profesionāļu diskusijas.
Tā lielā bilde visur ir līdzīga – plašā interneta izplatība un attiecīgi teju nebeidzamu informācijas straumju pieejamība (sākot no 90. gadiem), kā jau tas plūdos gadās, sev līdz atnesusi arī postu un kaudzi drazu, ko līdz šim tā arī neesam spējuši ne savākt, ne īsti lietderīgi izmantot…
Kā jau pirms tam bija secinājuši dezinformācijas pētnieki, līdz ar totālu un visaptverošu informācijas pieejamību ir izveidojusies absurda situācija. Proti, jo vairāk informācijas mums ir pieejams, jo šaurākā tās lokā (jeb, kā pētnieki saka, eho kamerās jeb informācijas burbuļos) mēs paši sevi ieslogām. Protams, ne tikai paši, jo visos sociālajos tīklos, kuru uzbūves pamats jau nav labdarība, bet gan ietekmes un arī peļņas gūšana, tiek iestrādāti tā sauktie algoritmi – veids, kā informācija mainās, kā tā tiek atlasīta, pielāgota, izcelta utt.. Tas viss tikai tam, lai mēs vienai vai otrai lietai, cilvēkam un, kas svarīgāk, reklāmām pievērstu īpašu uzmanību. Lai mēs gala beigās domātu, runātu tā, kā to paredzējis un vēlas kāds, kas ar ietekmi vai preču pārdošanas reklāmu, grib nopelnīt.
Kā tas notiek? Pavisam vienkārši. Vispirms pēc tā, cik bieži skatāmies kādus video, atveram kādas lappuses, mēs tiekam sadalīti pa interešu lauciņiem un ”sadzīti” pēc iespējas šaurākās ”info kameriņās”. Gan jau būsiet pamanījuši, – atliek tik pāris reižu noskatīties kādu kaķu vai suņu video, kad nu, jau atverot feisbuku, tik-tok vai citu tīklu, vieni lopiņi tik rādās. Un tā ar visu, kam pievēršam papildu uzmanību. Apskatīsiet vienu vai otru video ar pasaules gala sludinātāju sektas “gudrībām”? Viss – uzskatiet, ka jau esat pilntiesīgs sektas loceklis – tiks darīts viss (automātiski, protams, reizēm arī īpašu robotu – viedokļu vairotāju palīdzību), lai pamazām vien jūs tiktu atrauts no kopējā informatīvā lauka un racionālas pasaules uztveres…
Tātad izrādās, ļoti lielā mērā rezultāts ir gluži pretējs tam, nekā, aizsākoties interneta ērai, domājām. Proti, tā vietā, lai izmantotu internetu kvalitatīvai zināšanu apguvei, izziņai, darba efektivizācijai, lielā mērā mēs rakņājamies pa informācijas kalniem vien izklaides pēc… Viens, ka bieži šo rakņāšanos var pielīdzināt vērtīgu lietu un dārgumu meklēšanai lietoto preču vai pat izgāztuvju kalnos… Bet ļaunāk, ka virtuālā pasaule arvien vairāk un vairāk atņem mūsu zemes dzīves lielāko dārgumu – laiku, ka tā, nekritiski vērtējot, kropļo mūsu pasaules uztveri un…, ka, pašiem to negribot un pat īsti neizprotot notiekošo, tā spēj mūs būtiski ietekmēt un mudināt ietekmēti rīkoties.
Bet tā ir tikai viena šī mūsdienu fenomena negatīvās ietekmes puse. Otra lielā mērā skar demokrātiskas sabiedrības uzbūvi, kurā būtiska loma ir atvēlēta medijiem. Proti, bez stipriem, neatkarīgiem un profesionāliem medijiem un žurnālistu darba nav iespējams varas līdzsvars. Bez tā savukārt nav iespējama brīva un pret dažādiem satricinājumiem, tai skaitā dezinformāciju un varas piesavināšanos noturīga pilsoniskā sabiedrība. Taču sociālās platformas un mūsu – mediju lietotāju – paradumi ir atņēmuši reālajiem, tradicionālajiem medijiem (presei, radio, televīzijai) būtisku iztikas avotu daļu. Viens, ka sociālo tīklu lieluzņēmumi, kas, piemēram, Eiropā līdz šim nodokļus nemaksā, paņem lauvas tiesu reklāmas ieņēmumu. Otrs, slīkstot ”bezmaksas” informācijas plūdos, aizvien mazāka daļa auditorijas ir gatava maksāt par tradicionālajiem medijiem un to veidotāju darbu.
Rezultāts? Kā secināts ES pētījumā, it visur, bet jo īpaši reģionos, atsevišķās kopienās veidojas tā sauktie informācijas tuksneši. Vietām reālu mediju vietā nāk to izstrādājumi – pēc ietekmes un varas alkstošu cilvēku ”avīzes”, ”televīzijas”, ”radio”, ”portāli” un citas ”informatīvās platformas”… Un pie varas neesošo balss kļūst aizvien nedzirdamāka, viņi paši ar savām problēmām – aizvien neredzamāki… neinformētāki, nezinošāki… attiecīgi vieglāk vadāmi, virzāmi, grozāmi…
Cik tālu šai tuksnešainajā ceļā esam šeit, Latvijā, Tukumā? Par Latviju runājot, ir mums vietas, kur neatkarīgu vietējo mediju vairs nav. Tā tas esot Ventspilī, Jūrmalā, dažviet Pierīgā un Latgalē. Pie mums novadā? Gribas domāt, ka mēs esam vēl gana stipra, pret meliem un dezinformāciju noturīga sabiedrība; ka joprojām spējam atsijāt patiesības graudus arī ”pozitīvo ziņu” saldajās straumēs. Un ļoti ceru, ka mums – šobrīd vienīgajam vietējam neatkarīgajam medijam «Neatkarīgajām Tukuma Ziņām», – vēl ir gana liels uzticamo lasītāju loks, lai te nevajadzētu domāt un runāt ne par zaudēto varas līdzsvaru, ne ziņu tuksnesis, uz kuru jāsūta īpaši apmācītas un apmaksātas tuksnešu darba mobilās brigādes…
Nulles vērtība gan izdomātajai “problēmai”, gan risinājumiem. Ja nebūtu negatīvā blakne- nodokļu naudas ķēzīšana, varētu vispār nepievērst vērību.