Par to, kas svarīgs

Atzīšos, būšana dabā ir manas dzīves nepieciešamība. Jūra, mežs, dabas takas, ikviena dzīva radība, ko tādā zemes, ūdeņu, debesu un dzīvās dabas vienībā gadās sastapt, ir labākais priekšnoteikums, lai teiktu un sajustu, ka diena sākusies brīnumaini un ka, jā, mans Dievs ir Daba. Ikdienu tam pateicos, ka esmu dzimusi tieši šeit, ka liktenis bijis vēlīgs un man nav bijis šī zeme jāatstāj, lai meklētu sev un saviem bērniem iztiku un labāku dzīvi citā pasaules malā. Un neesmu tāda vienīgā. Kā izrādās, gan tautieši svešumā, gan tepat Latvijā Dabas fonda aptaujātie teju vienā balsī atzinuši – iespējami neskarta daba, tās sugu un gadalaiku diktētā daudzveidība ir arī viņiem vissvarīgākā tēvzemes vērtība (pēc ģimenes, protams).

Jau kādu laiku uz mežu neeju, arī uz Melnezera pusi ne. Ir bail ieraudzīt kārtējo harvesterizācijas  aprītu manas pasaules daļu. Nepārprotiet, kaut arī mežu uztveru kā visnotaļ dzīvu un vienotu organismu, kaut uz izdangātajiem izcirtumiem izvairos skatīties gluži tāpat kā uz sakropļotiem cilvēkiem, saprotu arī mežizstrādes saimniecisko nepieciešamību un citiem resursiem ne īpaši apdāvinātās valsts ekonomikas eksporta vajadzību. Bet tas ir līdz brīdim, kad nejauši nonāku, teiksim, Milzkalnes un Cērkstes pusē. Saņemieties, aizbrauciet, novērtējiet, ko nozīmē intensīva un, acīmredzot, uzņēmuma «Latvijas Valsts meži» vadīta (starp citu vairs ne valsts, bet vienkārši akciju sabiedrības – tas, lai peļņa nebūtu valstij jāatdod) un iestādes «Latvijas Valsts meži» uzraudzīta mežizstrāde! Tur bērnus var vest. Lai teiku par Milzkalnu izstāstītu un arī parādītu, kā tad tas varēja izskatīties, kad milzis ar velnu kāvās, kad zeme ar debesīm kopā griezās un kritušā milža iekšu iekšas uz visām pusēm stiepās!… Savukārt uzticība godprātīgiem uzņēmējiem beidzās brīdī, kad radās izdevība iepazīsties, kā tāds, viens no mūsu puses lielākajiem mežizstrādātājiem ”liek uz ausīm” pensionārus, kādreiz represētos vai viņu radiniekus. Nu nē, ne jau pats uzņēmējs, viņam ir iepircēji, juristi un runas sievas. Kas vienojas, teiksim, par vienas meža daļas izciršanu, par ko arī noslēdz līgumu un samaksā naudu, bet nocērt visu, ko ērti un gribas paņemt, arī upes aizsargjoslas daļu, izdangājot mežu tā… Nu tā, kā harvesteram, kā vilcējam ērtāk, nevis kā līgumā minēts. Lieki piebilst, ka maksāts netiek ne par ko, bet nabaga pensionārs var skriet pa pasauli, meklēdams ekspertus, vērtētājus, policistus, prokurorus un visbeidzot tiesu. Pēc papīriem un ekspertu slēdziena (viens tāds atbrauca, par maksu, protams, un zem zariem paslēptos it kā nebijušo koku celmus tomēr atrada un saskaitīja) pensionāram taisnība, bet  vai tā arī būs? Vai lielražotāja saimnieciskās intereses un, galvenais, nauda nebūs svarīgāka par pensionāra izmisuma lāstiem?

Pie viena gan jājautā, kāpēc meža izcirtēja intereses ir svarīgākas par meža īpašnieka vai manām – meža resursa baudītāja – interesēm? Kāpēc mums ir tik daudz lobiju jeb interešu ”bīdītāju” jautājumos par kokgāžu, brīvo mednieku, liellauku miglotāju, OIK prasītāju un plastmasas depozīta noliedzēju, lielo subsīdiju, piena pārstrādātāju utt., utjpr interesēm, bet kāpēc nav teju neviena, kas aizstāvētu manas tiesības dzīvot zemē, kur kāds no tiesas, ne uz papīra un pa kabineta logu sargātu dabu? Nu, kaut vai tajā apjomā, ko jau tagad paredz ar grūtībām, bet tomēr pieņemtie likumi?  Kāpēc man jāpaļaujas uz ierēdņiem, kas, piemēram, neredz, nemāk vai nevar konstatēt ”piesārņojošus objektus” pat tad, ja tie noindē tonnām zivju? Pat bail iedomāties, kā būtu, ja būtu… Ja bezatbildīga lauksaimnieka miglotāja vannošanas (tā, kā atzīst vides speciālisti esot parasta parādība!?) vietā kāds tīšām būtu ko nelabu dīķī iegāzis?!…

Un tā varam jautāt vēl un vēl. Iespējams, šobrīd tiešām ir īstais laiks uzdot jautājumus. Varbūt pat kāds arī atbildēs. Vēlēšanu maratons taču, kā izskatās, jau sācies…