Esmu rokas kā lūgšanā salicis un aizdomājies par mūžseno jautājumu – par to, kas mūs vieno un šķeļ.
Vēl pirms nedēļas prezidents uzrunāja tautu – ar domu, cik gan daudz jādara, lai mēs nepazustu pasaules vējos… Un, lai gan man vajadzētu izjust lepnumu par tautu, kuras daļa esmu, tomēr izjūtas ir pavisam citas – kā ejot cauri cirsmai, kādu valsts mežos tagad daudz; jo dzīvajos atstāts tik maz… Tā eksistence, kurai šobrīd atstāti mazturīgie, pielīdzināma vien saknēm zemē – celma stāvoklim. Dievs stāvi klāt viņu atvasēm… – Kurp bez naudas šodien aiziesi – vien aiz stūra pad—t, – dzirdēju no paziņas, ko līdz šim pazinu kā darbīgu un dāsnu cilvēku. Jā, visi svētīgie padomi par bezmaksas iepriecinājumiem neattiecas uz dzīves praktisko pusi… Tieši tāpēc iedomāju vēl kādas cienījamas sievietes atziņu – par to, ka sabiedrībā visas problēmas radot nevienlīdzība – katras kultūras klupšanas akmens.
Kāpēc vispār notiek sabiedrības noslāņošanās? Tāpēc, ka pie varas un naudas tiek nevis gudrākie, talantīgākie vai veiksmīgākie, bet tie, kas šos talantus prot veiksmīgāk pārdot (ar pārdošanu saprotot visus cilvēces vēsturē zināmos labuma izsišanas – vairošanas veidus); īsāk sakot – garīgi apdalītie, jo morāli nobriedušam cilvēkam nevajadzētu sevi paaugstināt pār citiem – arī algas ziņā… Diemžēl tā ir tikai teorija, jo katrai labai idejai par vienlīdzību kāju priekšā aizliek sātaniskais cilvēciskais faktors; tālab arī komunisma idejas vairāk dzīvo teorijā, ne sirdi pacilājošā tautu vienotībā…
Jautājums pēcgalā varētu būt tāds – kāpēc tieši pie mums tik slikti? Kāpēc tieši Latvija ir pēdējā vieta Eiropā, kur darbu meklēt? Pieņemu, ka atbilde varētu būt meklējama vēsturiskajā pieredzē, kas māca raust un nodrošināties, jo kas zina, kādi laiki nāks – barga ziema vai kungi… Pat valsts dzimumdienu aizēno strīdi par Vienotā atalgojuma sistēmas neiespējamību valsts pārvaldē… Skatos uz mazo Dāniju un domāju, kāpēc šīs valstiņas iedzīvotāji atzīti par laimīgākajiem planētas iedzīvotājiem?…
