Aizvakar pēc sarunas ar mācītāju prātā aizķērās doma, – lai cik savādi nebūtu, šodien arī par garīgumu jāmaksā; ar to saprotot daudzās lietas, kas vajadzīgas baznīcas uzturēšanai, pasākumu rīkošanai un tamlīdzīgi. Savukārt vakar kāds vīrs – lietpratējs lidojošo pūķu izgatavošanā, bilda, ka vajagot taču novērtēt iespējas priecāties bez naudas; pūķu laišana – viena no tādām. Nu burvīgs aicinājums, taču, ja padomā, cik daudz šādu iespēju un vai tās pamanām?! Vai tas, kas par velti dots, arī labs šķiet?
Vasarā ik nedēļas nogalē pa kādiem svētkiem, bet svētkos savādā kārtā tas, kas par velti (Dieva dotais), kaut kā pašsaprotams šķiet – lai saulīte spīd, lai jūra aicina, mēs alkstam īpašu prieku un sajūtu. Re, bērniņš grib balonu, kas ceļas gaisā, grib šokolādes saldējumu, grib gaisa pili. Mamma grib koncertu, bet tētis alu. Un, skat, par svētkiem tāda naudiņa aizgājusi, ka maz neliekas! Labi, ja pēcāk sajūta laba, bet ko tad, ja sāja par visu, kas lēts izrādījies? Tad gribi – negribi par garīgumu jādomā. Varbūt vienkārši ziedošā pļavā pasēdēt vai izmest pusalgu, toties atļauties patusēties kādā megastāru koncertā tālajā Rīgā, Tallinā vai vēl kur tālāk?..
Katrā ziņā – no Dieva vai cilvēka, bet garīgas lietas – tās, kam dziļas saknes domu pasaulē, ir patiesa prieka garants. Lai svētki izdodas!
