Tuvojas Ziemsvētki un gadumija, un tas nozīmē, ka biežāk izejam no mājas, lai apmeklētu dažādus pasākumus: koncertus, teatralizētos uzvedumus. Un… ikviens pasākums diemžēl nereti ir arī negribēta un neizbēgama tikšanās ar “steidzīgajiem". Viņi ir visur!
Kad zālē pirms koncerta sākuma jau nodzēsta gaisma, kāds vēl tomēr aizelsies iebrāžas starp krēslu rindām un, ar savu, atvainojiet, dibenu nobrauc gar visu sēdošo sejām. Pasākumu organizatori jau sen pieraduši lūgt laikus izslēgt mobilos tālruņus – uz mūsu, publikas, audzinātību vairs pat necerot… Ja, koncertam sākoties, atviegloti uzelpojam, ka nu beidzot būs miers un sāksies baudīšana, var izrādīties, ka esam bijuši pārsteidzīgi: vēl kāds mājās ilgi stāvējis pie spoguļa, meklējis otro zeķi vai vietu, kur noparkot automašīnu, pat nedomā pie durvīm pagaidīt, līdz izskan kārtējā dziesma…
Kad šķiet, ka nu gan mākslas baudīšanai nekas vairs nevarētu traucēt, blakussēdētājs pēkšņi…izvelk mobilo tālruni un sāk lasīt īsziņas, spaidīt taustiņus, sūtot atbildes. Ja iedomāsimies aizrādīt, cilvēks būs pilnīgā nesaprašanā: kas nepatīk?! Klusums taču ir? Ir! Gaisma no displeja spīd acīs, traucē un neļauj baudīt priekšnesumu? Nevar būt! Sak, man taču netraucē…
Un tā, pieciešot “tautas staigāšanu", displeju gaismiņas visapkārt, mazuļu skraidīšanu (labākajā gadījumā – uz tualeti, sliktākajā viņi, neviena nepieskatīti un neapsaukti, joņo starp krēslu rindām, lēkā pa podestu pakāpieniem skatuves priekšā), mēs jau sākam vainot sevi, ka neesam spējuši tik pilnīgi “iebraukt" uz skatuves notiekošajā, lai visapkārt zālē notiekošo pat nemanītu…
Tā nebūt nav mākslinieku vaina! Tie, kas uz skatuves, šajos brīžos mums atdod sevi visu! Vispirms jau – savas atvērtās sirdis un skaidrās dvēseles, arī – savu dārgo laiku. Mums – steidzīgajiem. Mums, kas noslēgumā, priekškara aizvēršanos pat nesagaidījuši, jau joņojam uz garderobi…
Varbūt reizēm pamēģināsim dzīvot kaut nedaudz lēnāk? Vismaz izsvērsim: kad mums patiesi jābūt steidzīgiem, kad varam atļauties vismaz “sabremzēties". Arī Miers ir saudzējams un lolojams dārgums, arī Miers var būt bauda!
Ljoti trāpīgs Marijas raksts.
varu tikai piekrist, bet apbrīnoju tos vecākus, kuri skatās un priecājas par savām atvasēm, kā viņi skrien, krīt un tiešām traucē citiem skatīties un baud;it, to par ko ir samaksājis. Vajadzētu taču padomēt par tiem kuri nāk uz pasākumu un ja bērnam tas ir garlaicīgi, tad iet ar viņu ārā. Pēc tam paši brīnamies, ka nērniņi vairs sabiedriskās vietās nemāk uzvesties
Mūsu publika ir ļoti egoistiska. Vispār ar citiem nerēķinās. Jo tālāk. jo trakāk. Visos Tukumā notiekošajos koncertos – troksnis no mazu bērnu nepieskatīšanas. Paldies žurnālistei, ka raksta par šo tēmu. Beidzot jāsāk publika audzināt.
Es piekrītu, ka jābūt elementārai uzvedības kultūrai pasākumu laikā. Un pirms ar bērniem eju uz kādu koncertu vai pasākumu domāju, vai bērns varēs nosēdēt, līdz ar to neko daudz jau apmeklēt nesanāk. It kā jau zīme nav uzlikta uz ārdurvīm, ka ar suņiem un maziem bērniem ieeja aizliegta, bet mammas ar maziem bērniem vairāk vai mazāk sabiedrībā tiek izolētas. Tā ir medaļas otra puse, kas tā pat ir uzmanības vērta.
medaļai ir otra puse, taču ir pasākumi, kuri ir domāti bērniem un diemžēl tā tas ir,ja nav pie kā bērniņu atstāt, tad ir ar to jāsamierinās. Vismaz kādreiz tā mēs tikām audzināti. Tagad augam tā, ka necienam viens otru un tad rezultāts ir tāds, kāds ir.
Jā gan. Bet varbūt, ka mēs par spīti audzināšanai varētu nenorakstīt vienu sabiedrības daļu, kā traucējošu. Varbūt, ka nevis māmiņām jāsamierinās un jāapmeklē tikai pasākumi bērniem, bet mēs varētu atbalstošāk izturēties. Mobilos var izslēgt ! Bērni paņem tik daudz enerģijas un sastapties vēl ar nosodošiem skatieniem. Kurš būs tas visu gudrais, kas ierādīs , katram viņa vietu?
nedomāju, ka kāds norakstītu kādu sabiedrības daļu, tikai jāapadomā vai visur var paņemt līdzi savus bērnus un pats par sevi saprotams, ka mobilie ir jāizslēdz. Protams, ka bērni paņem daudz enerģijas, bet nav patīkami klausīties priekšnesumu un nekā nedzirdēt…