Gadi samijušies, svētku šampanietis saskandināts, tuvie un tālie savējie samīļoti. Ministru prezidenta gadumijas runa neiedvesmoja. Valsts prezidenta Jaungada "atklāsmes" drīzāk padziļināja tautas nomāktību un laupīja drosmi.
Tā nu mēs mulsi pārkāpjam Jaunā gada slieksni. Tiesa gan, sen vairs "nedzīvojam mucā", zinām, kādas ir pasaules mēroga problēmas un tendences, taču… mūsu politiķu un varasvīru darba kārtībā tās nav iekļautas.
Šajā laikā esam tikai viena mazmazītiņa daļiņa no lielās, depresīvās pasaules. Taču – mēs ESAM! Valsts. Tauta. Pulks indivīdu. Dzīvojam un pastāvam. Mācāmies, mīlam un strādājam, audzinām bērnus un… uz gaišāku nākotni ceram. Ne vien ceram, – esam gatavi piedalīties, to veidot un celt, tikai… kāds taču varētu atnākt un pasacīt, KĀ tas darāms!
Vēlreiz un neuzmācīgi atgādinot, ka katram vispirms jāsāk ar sevi, vēlos piedāvāt citātu no NEO (Ilmāra Poikāna) sacītā: "Kāpēc mēs – gan kā valsts, gan kā cilvēki – tik ļoti meklējam ārpusē tos piemērus, kuriem līdzināties un uz kuriem tiekties par katru cenu? Turklāt, izkliedējot propagandas sapūsto miglu acīs un ieskatoties dziļāk, var redzēt – visbiežāk cenšas “iesmērēt" viltus ideālus un mums nederīgus piemērus… Kad mēs tā vietā, lai bieži vien neapdomīgi sekotu citiem, sāksim domāt ar savu galvu, sakārtosim sevi paši un rīkosimies tā, lai kļūtu par piemēru citiem? Elementāra loģika – ja vienmēr tikai sekosi kādam, nekad nekļūsi par līderi. Paverdzināt var tikai cilvēku, kurš iekšēji to pieļauj vai pat neapzināti vēlas… Ir tāds teiciens – lieli cilvēki runā par idejām, vidēji cilvēki runā par lietām un notikumiem, bet mazie cilvēki runā par citiem cilvēkiem.
Gada izskaņā es novēlu, lai katram no mums, atskatoties uz saviem un citu darbiem un nedarbiem, izdotos veiksmīgāk apzināties un atšķirt būtisko no nebūtiskā, patiesību no meliem, graudus no sēnalām, saprast, kam dzīvē ir vērts veltīt savas domas un spēkus, bet kam – nē."
Manuprāt, tas skan iedrošinoši un cerīgi! Jājautā: kāpēc to savai tautai nepateica mūsu valstsvīri? Tāpēc, ka visai bieži tas nozīmētu “zāģēt" to “zaļo zaru", uz kura paši sēž, jo nedomājošu, iebaidītu, par savu rītdienu nedrošu tautu vieglāk pārvaldīt.
