Kā pareizi mācīties, kā pareizi iepirkties, kā pareizi atpūsties – tie ir jautājumi, kurus katra ģimene, katrs cilvēks sev uzdod jau kopš brīža, kad sākām dzīvot Covida ēnā. Jo atbilde ir – kā esmu iemācījies šai situācijai, kurā no vienas puses ir valdības lēmumi, bet no otras – saslimušo skaits, pielāgojies. Vai – ko šī situācija no katra ir prasījusi.
Un lai cik likuma paklausīgi mēs šajā situācija arī nebūtu, jo nav citas izvēles, nereti valdības rīcība rada daudz jautājumu. Piemēram, stāsts par pirmo četru klašu attālināto mācīšanos, ar ko patiesībā ģimenēm ir ļoti daudz grūtību. Izrādās, jau pagājušajā vasarā bijis izpētīts, ka bērniem trūkst ierīču, lai pilnvērtīgi mācītos, bet – pats galvenais – lielai daļai trūkst stabila interneta pieslēguma, kāds nepieciešams tiešsaistes stundām. Par to, ka šādu pieslēgumu varētu uzlabot skolām, tagad ministrija… domā, taču – ko darīt ģimenēm? Lai arī gadiem esam lepojušies ar vienu no ātrākajiem internetiem pasaulē, tas vēl nenozīmē, ka šis internets ir visiem un visur. Ko līdz par dārgu naudu zemē ierakts optiskā interneta kabelis, ja tas nav mājsaimniecībām pieejams?! Un pat ja būtu – ko tas līdzētu, ja ģimenes par to nevarētu samaksāt? Un kurš var prasīt, lai kāds maksātu 20 eiro mēnesī tikai par to, lai bērns varētu palūkoties uz skolotāju? Tas tā, ironiski, protams… Aptaujājot skolotājus, daži atklāti atzina, ka interneta pieslēgums ir problēma ne tikai laukos, bet arī pilsētā, tāpēc labāk strādāt ar pamatīgām vērtībām – ar grāmatām vai uzdevumu lapām, bet sazinās pa tālruni vai e-pastā.
Un nevajag nemaz pieminēt bērnus – lai palūkojamies, kā pašiem veicas zoom konferencēs un cik reižu dators noziņo, ka “interneta nepietiek”, bet tālruņa sakari reizēm vairāk atgādina kontaktēšanos akvārijā nevis 21. gadsimtā. Vai šī situācija kļūs par mācību veidot vienotu mācību kanālu, piemēram, televīzijā, nevis neskaitāmas vides un platformas, ko izmanto skolas ar mainīgiem rezultātiem? Grūti teikt. Tikmēr vecāki brīnās, kāpēc ministrija nevarēja ļaut skolām pašām lemt – uzņemt 1. un 2. klašu bērnus klātienes mācībām, vai nē? Vietām skolu telpas ir tik lielas, ka būtu varējuši nodrošināt distanci kaut 10 metrus bērnam no bērna, par maskām nemaz nerunājot, un kas noteiktu būtu labāk par bērnu un vecāku pulciņu dzīvokļa vienā vai divās istabās dienas garumā. Vai arī šī brīža kārtību un ietekme uz bērnu zināšanām vēlāk neatzīs par kļūdu, grūti teikt. Iespējams, kādu prasmju iztrūkumu vienkārši norakstīs uz to gadu, kad bija Covids…
Arī tā – neliela atkāpe, kuru tā vien gribētos paplašināt un paplašināt, runājot, piemēram, par to preču sarakstu, kas tagad nopērkams un kurā neatrast bērnu ziemas apģērbu un apavus. Tā, protams, arī ir pieredze, ka, ļaujot pirkt konkrētas preces, varam iespējami ātri dabūt cilvēkus ārā no veikala, bet visu pārējo aicināt iegādāties internetā, pieverot acis uz to, ka – tieši tāpat kā iepērkoties klātienē, notiek preču mērīšana, maksāšana vai, kā tagad – gaidīšana rindā pie veikala durvīm. Vai šis – no jauna pieņemtais – variants būs labākais, redzēsim. Covid ēnā dzīvojot, visādi var notikt…
