Kad ir iespēja pāršķirstīt periodiku tādā nedaudz plašākā laika diapozonā, ne tikai svaigākās šīs dienas ziņas, gribot negribot sāc novērot zināmas sakarības. Piemēram, to, ka ziemas pēdējos gadus mēdz iestāties salīdzinoši vēlu, savukārt pavasaros atkāpjas visai kūtri. Tomēr kā gada aukstākais periods garām, laikam jau vasaras dullumā tas vis ātri aizmirstas un rudenī sāc no jauna brīnīties, kāpēc vēl oktobra beigās dažādas kultūras saņemas atkārtotai ziedēšanai, un zīlē, kad tad beidzot būs jākurina uz pilnu klapi, kad jāmaina ziemas riepas utt. utjp.
Šķiet, ka līdzīga amnēzija reizēm mēdz piemeklēt, kad uzmanības centrā nokļūst kādas politiskas peripetijas un, kā zināms, divi svarīgākie brīži katra deputāta kalpošanas laikā ir vēlēšanas un budžeta sastādīšana.
Diskusijas par to, cik tad mūsu kopējo naudiņu novirzīt konkrētiem mērķiem būtu nepieciešams, un prognozes, par cik naudiņām vairāk katrs strādājošais atkal būs spējīgs samaksāt, notiek tieši šobrīd. Un tā kā vajadzību vienmēr ir vairāk, nekā pieejamās naudas, kā ierasts, to pavada publisks troksni. Tomēr kāda konkrēta politiskā spēka mēģinājumi budžeta deķīti stiept tikai uz paša izraudzīto pusi, jau kļuvis par aizdomīgu tradīciju. Proti, kā pērn nacionāļi solīja nebalsot par budžetu “demogrāfisko problēmu” dēļ, tā šogad tikpat apņēmīgi valdības darbu bremzēja, iespītējoties “uzturēšanas atļauju” jautājumā. Ja atmiņā neviļ, vēl pirms tam karoga vietā tika pacelts izglītības jautājums un valoda.
Un it kā jau tas viss nebūtu nekas liels, ja vien katru reizi netiktu apdraudēta arī valdības stabilitāte un cēlā kompromisa vārdā netiktu pieņemti lēmumi ar potenciāli negatīvām sekām. Piemēram, kā norāda eksperti, ieviešot noteiktas kvotas “uzturēšanās atļaujām“ ārzemniekiem, tiek plaši pavērti vārti potenciālai korupcijai, savukārt, ceļot pablastus, cilvēki netiek mudinātu atgriezties darba tirgūt. Savukārt neatlaidīgi ”izkarotās” māmiņu algas, kā izrādās, padziļinās jau tā izteikto nevienlīdzību strādājošo un nestrādājošo vecāku vidū.