Atzīšos, jau pāris nedēļu prātā pārlieku savdabīgu spēli ar slepeno nosaukumu ”Vienlīdzīgā iespēja”. Bet sākās viss ar kādu TV24 diskusiju raidījumu, kurā gados pajauns politiķis, klāstot savus uzskatus par sabiedrības attīstību, minēja sevi kā piemēru tam, kā šodienas Latvijā ikvienam ir vienlīdzīgas iespējas izsisties. Jau no starta. Viņaprāt, iespēju ziņā ikviens no mums šobrīd esot vienlīdzīgs gluži tāpat kā sērkociņi kārbiņā. Un, to klāstot, jaunulis sita arī uz pleca blakussēdētājam: ”Tu jau tāpat visu sāki no nulles, vai ne?”
”Kā tad, lika drusku pagaidīt!” tā gribējās iesaukties, labi zinot abus runātājus un atceroties arī viņu izcelsmi un startu… Viens padomju funkcionāra dēls, iespējams, trešajā paaudzē, kas bez raižu vadīja savas agras dienas, specializētā skolā apgūstot svešvalodas. Un pat pārtiku, cik man zināms, viņa ģimene parastajos ”makšķernieku” veikalos (tāpēc, ka nekā cita kā āķu padomju gaļas veikalā reizēm nebija) nepirka, jo pat zemāka ranga partijniekiem un, ja palika pāri, arī komjauniešiem (zinu no pašas pieredzes) taču bija specapgāde. Bet otrs… Jā, otrs bija mans bijušais komjauniešu kolēģis, kas laikā, kad mēs – idejiskie – Baltijas ceļā stāvējām, manifestācijās piedalījāmies vai savu algu jaundibinātā Kultūras fonda aktivitātes ieguldījām, attīstīja tobrīd tikai komjauniešiem pieejamo mazliet tā kā privāto jeb kooperatīvo saimniekošanu. Tā, startējot no vecāku vai sava iepriekšējā iekārtā iegūtā salīdzinoši augstā statusa, viņi jau kopš jaunās valsts pirmsākumiem ir daudzu un dažādu kustamas un nekustamas mantas īpašnieki, kādu laiku arī dažādu politisko spēku vadoši dalībnieki, jā, arī šobrīd ietekmīgi ļaudis…
Tā nu es tagad skatos uz tiem, kam manta un vara, un atceros, ko viņi darījuši pirms, vai arī, ja par jaunākiem ļaužiem, tad mēģinu atcerēties, kas bijis viņu biznesa pirmsākums… Un, ziniet, kas interesanti, nekādas vienlīdzības! Arī bijušo partijas līderu vidū ne. Nu, nevar taču salīdzināt, piemēram, bijušā komunistiskās partijas darboņa Aivara Lemberga vai Saldus partijas komitejas sekretāra Augusta Brigmaņa saimniecisko labklājību un politisko ietekmi ar, teiksim, līdzīgu kādreizējo statusu guvušo mūsu pašu Kandavas sabiedrisko darbinieku Daini Rozenfeldu. Vai mana laika galveno komjauniešu – Ivara Priedīša, Jāņa Urbanoviča un Andra Amerika – ”iekrājumus”. Viena karjeras augstākais punkts – cietumā, otrs, lai arī it kā ietekmīgs, tomēr joprojām dzīvo Latgalē, bet trešais – nu gandrīz vai oligarhs!
Un līdzīgi ir arī ar tiem, kas pārmaiņu laikos bija dažādu uzņēmumu saimnieciskie vadoņi. Ne visiem prihvatizācijas parastā shēma – nolaist uzņēmumu līdz kliņķim, lai nevienam citam to nekārotos, un pēc tam par ”melno naudu” pašam nopirkt – gājusi labumā. Taču ļoti veiksmīga saimnieciskā iespējusi bijusi tiem (un, protams, arī viņu bērniem), kam kādā izšķirīgā brīdī bijusi piekļuve informācijai. Piemēram, kas cits, ja ne bijušo čekistu un oberhesņiku (saimniecisko noziegumu izmeklētāji) vāktā un krātā informācija bijusi par pamatu «Skonto» veiksmes fenomenam? Vai, ja runājam par zemes īpašumiem, kurš cits, ja ne jauno laiku pirmie mērnieki, zemes ierīkotāji un zemes komisiju darbinieki, varēja, ja atrada naudu, kļūt par gruntīgākajiem nekustamo īpašumu saimniekiem vai vismaz apsaimniekotājiem?…
Bet lai nu paliek veci un gandrīz jau veci laiki. Un, ja runājam nopietni, tad diemžēl izpēte liecina, ka politiskā un saimnieciskā kultūra daudzējādā ziņā ir mainījusies… maz. Mēs joprojām esam gana iecietīgi gan pret tiem, kas, izmantojot valsts un pašvaldības naudu vai amatu, tirgojas ar ietekmi (izkārtojot amatus, uzvaras konkursos, piedzenot iepirkumu noteikumus vai ļaujot iepirkumu summām pieaugt projekta realizācijas laikā, ļaujot izredzētajiem papīrus ”sakārtot pēc tam” utml.), gan tiem, kas runā vienu, piemēram, cīnās par taisnīgumu novadā, Eiropā un visā pasaulē, tai pat laikā paši – dzīvo melnajā, tas ir, krāpjas un nodokļus nemaksā vispār… Tāpēc, jā, stāsts par vispārēju vienlīdzību joprojām ir tikai stāsts. Iespējams, tikpat utopisks kā Kampanellas «Saules pilsēta».
Taču ir arī kāda pavisam labā ziņā – kā agrāk, tā tagad ir kāda joma, ar kuras starpniecību jauni cilvēki var iegūt un arī iegūst vienlīdzīgas starta iespējas. Tā ir laba izglītība. Un vēlme mācīties, izzināt, būt uzcītīgam – to tiešām nenosaka ne vecāku maciņa, ne ietekmes biezums… Un es tiešām ticu, ka izglītoti un patiesi inteliģenti jaunieši – krietni, godprātīgi un toleranti – ir gan valsts, gan arī visas pasaules cerīgā nākotne.
Absolūti precīzi aprakstīts lietu kārtošanas modelis pašvaldībās. Diemžēl arī Tukuma, Engures un Kandavas novados.
“Mēs joprojām esam gana iecietīgi gan pret tiem, kas, izmantojot valsts un pašvaldības naudu vai amatu, tirgojas ar ietekmi (izkārtojot amatus, uzvaras konkursos, piedzenot iepirkumu noteikumus vai ļaujot iepirkumu summām pieaugt projekta realizācijas laikā, ļaujot izredzētajiem papīrus ”sakārtot pēc tam” utml.)..”
Zaguši cilvēki ir vienmēr, bet atšķirība ir tajā, ka padomju laikos nopietni zaga un shēmoja tikai gudrākie, jo muļķus ātri vien izķēra. Šodien toties zog ikviens pie varas pielavījies pajolītis, bet tiesībsargājošās iestādes bezspēcībā plāta rokas. Ja arī lietā kādreiz nonāk tiesā, tad tiesnesis vienmēr spriež šādi: “Es pie pilsoņa vainu nesaskatu”.
Jā, tā ir, bet ko tas maina šī parunāšana. Viss jau notiek, turpinās ģimenes uzņēmumi ar kvalitāti, bez kvalitātes. Draugu būšana tiek atbalstīta un kas no tā mainās, ka tāpat papļāpājam?
vidējais latvietis ir tipisks “lauķis” un pat lepojas, ja personīgi pazīst kādu no ietekmes tirgotājiem. Dažreiz jau pietiek dzīvot vienas ielas attālumā no kāda tāda ietekmīga vīra, lai pašapziņa celtos par 200 %
Lai kaut kas valstī sakustētos uz labu, mums ir jākāpj zemē no saviem novērošanas torņiem, kuros esam aizsēdējušies, un jāiesaistās notiekošajā. ..svarīgi ir iekustināt domāšanu, ar ko daudzi sevi nevēlas apgrūtināt un to atvēl kādiem citiem. Un, kad nu šie citi sāk noteikt mūsu dzīvi, mēs saķeram galvu., . Acīmredzot citādi mūsu sabiedrību nemaz nebija iespējams atmodināt, kā vien to aplaupot un piesmejot. (Anda Līce, LA, 6.09.2017)
Sanāk tik tāda parunāšana par vecmāmiņu un vectētiņu “sarkanumu”. Kamēr visi pārējie lasa “pietiek.com’
kamēr daži rosās ap benzīna un dienesta auto taisnīgu sadali , visi pārējie lasa delfos par “asiņaino beķeri” un pērkamo valsts pārvaldi.
jā, tie pirmie nu tādi kapeikpi… Jebkurš normāls darba devējs bonusu paketē iekļauj arī darba auto izmantošanu personīgām vajadzībām (protams, ja pats darbs vispār prasa auto lietošanu)
normāla ir Indonēzijas pakete
Vai, ja runājam par zemes īpašumiem, kurš cits, ja ne jauno laiku pirmie mērnieki, zemes ierīkotāji un zemes komisiju darbinieki, varēja, ja atrada naudu, kļūt par gruntīgākajiem nekustamo īpašumu saimniekiem vai vismaz apsaimniekotājiem?…
Iebilst te nav ko, tā tas arī notika. Var tagad redzēt, pie kādiem īpašumiem zemes komisiju locekļi un mērnieki paši tikuši gan Tukuma, gan Smārdes, gan Milzkalnes apkārtnē, arī jūrmalciemos.
par pašiem pagastvečiem nemaz nerunājot. Daži veiksmīgi novaldījuši pagastos gandrīz vai 20 gadus, daži politiskajās vētrās aizrotējuši uz Saeimas namu, tad atrotējuši atpakaļ, kļuvuši par izpilddirektoriem, utt.. bet turība tik augusi un augusi ..
jā, jā un daži veiksmīgi turpina vēl berzēt rociņas un domāt , nu ko vēl varētu… un 90 gadu ciema deputāti pilnīgi visi jūrmalciemos dabūja savu pleķīti zemes, savukārt citiem pie zemes gabaliņa tikt neizdevās nekādi.
Ivonna,nesen viens medijs bija pasniedzis pētījumu,kāds izskatās ekonomiskais noziedzinieks.
tam profilā galvenās iezīmes bija laba juridiskā vai ekonomiskā izglītība.
Ko nevar teikt par Tukuma mērniekiem un tajā laikā izpildu komitejā sēdošiem radiniekiem, kuriem bija pad. laika vidējā izglītība. Tur izglītība nebija primārā, bet gan piekļuve informācijai par Tukuma un apkārtnes īpašumiem, to īpašniekiem. Tagad viņi un viņu bērni un bērnu bērni ir ieguvuši gan īpašumus, gan ietekmi. Īstie īpašnieki nepaguva pieprasīt īpašumu, kad tas jau bija 3. personu rokās.
tad jau būs šķēle