Atbalstot Kuldīgas žurnālistu ierosināto savdabīgo akciju – vienojoties par to, ka kādu laiku nesekojam līdzi politiķu noteiktajai dienas kārtībai, pēkšņi rodas tāda… brīvības sajūta! Uz mirkli sajūtos kā rudens lapa vējos – viegla, krāsaina, virpuļojoša. Visas vasaras sauli sevī sasmēlusies. Salnās mazlietiņ sadzilinājusies, tā – profilaksei, lai galva par daudz nesareibst, lai Dabas nepielūdzamais ritums nepiemirstas un gadalaiku nepārtrauktā mija "atgriež īstenībā"…
Ja tagad jau būtu ienācies pīlādžu vīns, tad varētu pacelt glāzi – par aizgājušo skaisto vasaru, par dāsno rudens ražu, par darbīgiem cilvēkiem savā zemītē, par mīļiem cilvēkiem līdzās. Šim nolūkam, manuprāt, neder ne zemeņu, ne aveņu, pat ne upeņu vīns, ko tik daudzās ģimenēs taupa zāļu tiesai tam laikam, kad kopā ar ziemas atkušņiem pa sētām, darbavietām, pa autobusiem un vilcieniem sāks klejot saaukstēšanās vīruss…
Pīlādžu vīnam ir tas īstais dzīves smeķis! Tas rūgtumiņš, bez kura mēs saldumu pienācīgi nenovērtētu. Tas sūrums, bez kura par dzīves pieredzi neiedomātos. Bet tās mums tik daudziem sakrāts – ne vienam mūžam vien! Un tāpēc – tieši tāpat, kā mēdzam dalīties maizes klaipā, pavarda siltumā, priekos un bēdās – dalīsimies arī šajā pieredzē. Lai jaunās ģimenītes, kam bērniņi jāaudzina, notic, ka nevienas grūtības nav mūžīgas! Lai bez darba palikušie tuvinieki zina, ka vecumdienās viņi netiks atstāti vieni ar savām likstām un problēmām. Lai tie, kas arī šo rudeni vada svešumā, notic, ka mēs viņus gaidām – mājās, skolās, draugu lokā, pilsētu ielās un lauku ceļos, ikdienā un svētku reizēs – jebkurā gadalaikā!
Un, kamēr klasiskā Latvijas rudens mainīgie vēji, košās lapas apskāvuši, laižas ugunīgā dejā, pasmaidīsim! Par "klauniem politiķiem". Par "dzīvi kā tādu". Par to, ka katra diena nāk ar jaunu pieredzi, kas ļauj saprast: arī rūgtums pārtop dzīves saldmē. Tiesa gan – lēnām. Pamazām. Ar laiku. Un to saprast jau ir… laime!
