Lai būtu saprotamāk, par ko vēlos runāt, sākšu ar nelielu atkāpi…
Tas bija pērnruden (Šajā rudenī mežos sēņu gandrīz nemaz nebija…). Laba paziņa paņēma mani līdzi sēnēs. Kompānijas pēc, kā pati sacīja, jo vienam cilvēkam mežā patiešām nav īpaši omulīgi. Kad piesēņoju grozu, sameklēju kabatā plastikāta maisiņu. Kad bija pilns arī tas, ceļabiedre no automašīnas bagāžnieka izcēla plastmasas spainīšus – arī tie esot jāpielasa, jo ar tukšiem traukiem mājās braukt būtu grēks, viņa teica.
Un tā nu es, piekusumā jau kājas pa zemi vilkdama, klīdu pa mežu. Arī sēnes pēkšņi kaut kur nozudušas… Bet kā tu prasīsies uz mājām, līdzi atbraukusi… Lai gan – man jau sen ir sēņu gana! Tās visas taču vēl būs jāiztīra, jānovāra, burciņās jāsaliek… Es pa visu ziemu nemaz tik daudz apēst nevarēšu. Noteikti būs ar kādu jāpadalās, draudzenei, piemēram, jāpiedāvā… Nu, draudzenei jau es arī tūlīt varētu to spainīti pielasīt! Lai tīra, vāra un marinē pati… Pietika man tikai tā padomāt, kad pēkšņi – mežā atkal bija sēnes! Cita pie citas! Un visas – labas, skaistas, vērtīgas! Un es žigli vien atsāku sēņošanu – ne vairs kājas sūnas pinās, ne piekusums prātā. Tagad taču es lasīju sēnes draudzenei! Vēl pusstundiņa, un palielais spainis bija pilns.
Tā, lūk, mēs, izmainot darbības programmu, varam mainīt visu! Nu, labi, – gandrīz visu. Nu, vismaz – ļoti, ļoti daudz ko. To, manuprāt, sapratusi vai sāk saprast mūsu tauta, bet nekādi nespēj saprast valdība. Kamēr vien Parlaments un Ministru Kabinets turpinās lauzīt galvas, domājot, ko darīt, lai iztaptu aizdevējiem, lai viņi būtu gatavi aizdot vēl un vēl, Latvijā nekas nemainīsies. Kamēr mūsu "augšas" nedomās, ko darīt, lai nebūtu jāaizņemas, mēs netiksim ārā ne no vienas ķibeles!
Bet tauta, kā jau sacīts, tagad "pārprogrammējas": maina savu domāšanu, meklē, kur un ko var darīt, kā dzīvot, lai pietiktu ne vien naudiņas maizei, bet arī spēka dzīvot ar Mīlestību sirdī.
