Pēc garākas vai īsākas vasaras pauzes oktobrī jaunu darba sezonu sākuši amatierkmākslas kolektīvi jeb, vienkāršāk sakot, pašdarbnieki. Tie, kuri nekad savā dzīvē pašdarbībā nav iesaistījušies, droši vien īsti nesapratīs, kāpēc cilvēki vakarā pēc nostrādātas darba dienas vēl steidz uz kādu kultūras namu vai klubu padziedāt, padejot, teātri paspēlēt. Atbilde ir pavisam vienkārša – sava prieka pēc. Protams, jauki, ja pašdarbnieku sarūpēts koncerts iepriecina arī tuviniekus, draugus, kolēģus, taču interesentu pilnu zāli tas diezin vai piepulcēs. Ja nu vienīgi Latvijas Republikas proklamēšanas dienā vai Ziemsvētkos un Lieldienās. Tāpēc pašdarbības kolektīvi labprāt ciemojas viens pie otra un priecājas viens par otra sniegumu.
Tomēr gluži savā vaļā atstāta tā pašdarbības būšana vis nav. Tai jābūt ar apstiprinātu kvalitātes zīmi. Tāpat kā transportlīdzekļiem katru gadu jāiziet tehniskā apskate, lai tie droši varētu piedalīties ceļu satiksmē, arī amatiermākslas kolektīviem ik pavasari sava varēšana jāapliecina novada kultūras, sporta un attīstības nodaļas sadarbībā ar starpnovadu pašvaldībām organizētās skatēs, kuru mērķis ir ”veicināt mākslinieciskās un profesionālās meistarības izaugsmi”. Par to katrs kolektīvs sāk domāt jau laikus, jo ar «Tūdaliņ, tagadiņ» necik augstu neuzlēksi un ar «Kur tu skriesi, vanadziņi» arī pārāk tālu netiksi. Dalībnieku veikumu skatē vērtē žūrijas komisija, kas to saliek punktos, kuri iekļaujas pakāpēs, bet tās savukārt pārvēršas kolektīvu vadītāju algu ciparos. No malas izskatās skaisti – visi smaidīgi, skan aplausi, tiek dāvāti ziedi un konfekšu kārbas. Diemžēl priekam, kurš izteikts ciparos, ir tāda matemātiski aprēķināma piegarša. Zināms taču, ka iespējas visur nav vienādas un katram ir sava latiņa – citiem tā sniedzas starptautiskos augstumos, citiem – kaimiņu novada attālumos.
Manuprāt, varētu skates veidot kā lielkoncertus. Savstarpēja bagātināšanās, vienam otru vērojot, mākslinieciskās un profesionālās meistarības izaugsmi veicinātu divtik. Dalībnieku atbildības sajūta noteikti nebūtu mazāka, uztraukums – gan. Žūrijai tiktu piešķirta padomdevējas loma ar tālākvirzītājas tiesībām – gadījumā, ja plānotas arī reģiona vai valsts mēroga skates. Un sanāktu lielisks kopkoncerts visiem par prieku! Kāpēc gan ne?…
