Par prāta, gara un dvēseles izglītību!

Sākas skolas gads, un kaut kā šogad vairāk nekā citus gadus dzird piesaucam tik moderno vārdu ”motivācija”. Ne skolotājiem, ne skolēniem lāgā neesot motivācijas jeb, latviski sakot, dzinuļa, arī mērķa un rosinājuma – vieniem strādāt skolā, otriem – mācīties.

Par skolotājiem skaidrs. Visu nelaimju pamatā esot profesijas zemais prestižs. Galvenokārt jau tas izpaužoties pienācīga atalgojuma trūkumā, cits citu pārspējot sludina mediji. Un tai strīdus troksnī aizmirstas par, iespējams, daudz svarīgākām lietām. Kaut vai par to, ka sabiedrībā kopumā izglītībai, pēc kuras mēs – latvieši – nācijas radīšanas un arī pastāvēšanas vārdā vairākus gadsimtus esam ar visiem spēkiem un pāri tiem tiekušies, vairs nav īpašas nozīmes. Vismaz vidējā Latvijas pilsoņa, skolēna, viņa vecāka, arī politiķa un darba devēja līmenī nav. Un kā gan būtu, ja šī joma vai nozare, kā tagad naudas un tehnikas varas laikmetā parasts teikt, gadiem raustīta pētījumos un eksperimentos? Ja gadu no gada reizēm pat odioziem paziņojumiem seko arī tikpat dīvaina rīcība? Dažai gan, kā, piemēram, vispārējas augstākās pedagoģiskās izglītības nepieciešamība bērnudārzu audzinātājiem un priekšmetu skolotājiem, bija skaidri zināma naudas āderes dvaka. (Diez, kā gan citādi, ja ne ar kredītos iedzītajiem skolotājiem tik nabadzīgajos pārmaiņu laikos būtu varējusi rasties un pastāvēt, piemēram, tā sauktā Stabiņa augstskola?) Kaut kā īpaši sāpīgi likušies arī tie ”pētījumu rezultāti”, kuru dēļ nolemts, piemēram, dažiem nemācīt matemātiku, dažam – fiziku un ķīmiju, vairumam samazināt mākslas un mūzikas stundu skaitu. Šai ziņā draudīga šķiet arī nu jau ieilgusī ķīvēšanās par to, kāda tad īsti izglītība valstī jāatbalsta – jau kuro gadu sliecoties no humanitārā tehnokrātijas virzienā. Draudīga arī tāpēc, ka šo pētījumu rezultāti izrādījušies maldīgi – Latvijas inteliģento bezdarbnieku vidū visvairāk ir ekonomistu un… inženieru! Un – vismaz pieaugošam, daudzmaz izglītotam cilvēkam taču vajadzētu saprast, ka sabiedrības nākotne ir vispusīgu cilvēku rokās. Ka bez skaitļu valodas un dabaszinībām prātam gaismu un izpratni par pasauli neiegūsi. Savukārt gars un dvēsele bez mūzikas, mākslas, literatūras, bez ētikas un emociju skolas kā akli cilvēku pasaulē maldīsies…