Par prasmi priecāties

Jūnija lietainās dienas aiz muguras – jūlijs ieskrējies ar ziedošu jasmīnu un pļauta siena reibīgo smaržu laukos un – Rožu svētkiem Tukumā. Redzot, cik daudz prieka un labu lietu rosinājuši svētki, gribas domāt – nē, krīzes laikā svētku nevar būt par daudz. Un tie arī nāk kā sēnes pēc lietus – Tumē būšot to pagastu saiets, kam ēdamlietas vārdā; Sēmē – ģimeņu svētki; Pūre saukšot kopā visus, kas pie Ventspils šosejas dzīvo… Nu, ko tie kultūras ļaudis tik neizdomā un, pārsteidzoši, ar kādu entuziasmu šīs idejas tiek atbalstītas!… Un sapņainais smaids, par šo visu domājot, izplešas tik nāvīgi apaļš kā kaulainajai spāņu kapu svētkos – par kādu naudu?!
Jā, kas tas par fenomenu – laikā, kad gar pakšiem grabinās vairs ne pelīte, i ne lausks, bet budžeta ēna ar dzirklēm rokā, cilvēki grib būt cilvēkos, lai priecātos kopā. Vairāk nekā agrāk šobrīd tiek runāts par entuziasma nozīmi – ka dārgie mākslinieki ne vienmēr tie labākie; ka daudz jau varam arī paši… Un tad vairs nevaru saprast, kā uztvert kopīgās izklaides – kā paša varēšanu vai nevarēšanu radīt prieku?… Vai tas, ka brīvdienu plāni noreducējas līdz tuvāko svētku apmeklējumam ar alus un stikla (fū!) – cukura vates – minimumu ģimenei – ir labi vai slikti? Var satikt taču pa kādam radam, draugam – papļāpāt par ko nebūt, tvert gaisīgi nepiespiestas sajūtas un kaut kā tādā garā atslābināties. Taču jautājums paliek atklāts – ko tad, ja dzīve (varas partijas) visu piegriezīs un nogriezīs tiktāl, ka ziemā ar aizputinātu ceļu uz neesošo skolu un darbu nāksies skopā sveču gaismā tupēt pie viena galda ar pārāk bieži ēst gribošiem bērniem un – izdomāt jel ko iepriecinošu?! Jā, kā tad ar paša prasmi priecāties? Cik daudzas dziesmas tad mēs, korī negājēji, nodziedāsim? Cik daudzas dejas bez zaļumballēs advancētā valša jebkurai melodijai nodejosim? Un ar ko īsti bērnus pārsteigsim? Kurš ta' vairs pasakas stāsta – varbūt vienīgi šausmu stāstus par to, kā kaimiņam legāli pirktais dekoders nosprādzis līdz ar televizoru…? Nu ja, – ir par ko padomāt. Varbūt tāpēc šķiet, ka kultūrai jākļūst vēl aktīvākai – jārāda un jāļauj kopā dziedāt, dejot un priecāties tā, ka ne alum, ne cukurvatei laika īsti nepaliek… Kaut kā tā…

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *